trešā diena

Šodien vairs nebija nekādu lielo pienākumu un darīšanu, tāpēc beidzot izdevās vienkārši pastaigāt apkārt pa pilsētu. Diezgan ilgi uzkavējāmies viesnīcā un gandrīz dienas vidū devāmies laukā.

Pirmais brauciens bija uz pārtikas veikalu un telefonu veikalu. Sākotnēji bija plāns nopirkt jaunu, mazu un lētu Nokiju par 18 $, kurā varētu ielikt iekšā vietējo SIM karti. Šis plāns joprojām nav atmests, bet es no mūsu māklera Mr. Sokun uzzināju, ka par 1 $ var parasto SIM karti sagriezt micro SIM izmērā, lai tā derētu manam iPhone. Zinu, ka to var izdarīt mājas apstākļos ar šķērēm, bet negribējās riskēt un sabojāt karti. Tagad tikai atliek telefona atbloķēšana un tad jau redzēs, cik ātrs ir vietējais 3G internets un kādas ir tā izmaksas.

Pa ceļam uz pārtikas veikalu pamanījām arī Zanei tuvo apģērbu veikalu Mango. Iekšā ieiet gan nesanāca, jo paskrējām tam garām, bet gan jau kādu citu dienu uzzināsim kādas ir cenas.

Pārtikas veikals, kuru noskatījām saucas Lucky un ir pavisam normāls pārtikas veikals ar pavisam normālu produktu klāstu. Es manīju ļoti daudzas lietas, kuras var ieraudzīt Iki vai Rimi tipa veikalā. Atšķirībā no Latvijas veikaliem ir visādi dīvainie nieki, mazliet vairāk jūras veltes un citas tādas lietas. Īsti nepamanīju, ka kaut kas trūktu. Protams, tur nav rupjmaizes, biezpiens un ķimeņu siers, bet to jau var pieciest. Kad ievāksimies dzīvoklī būs nopietnāki gājieni uz veikalu un labāka izpratne par to, ko var un ko nevar dabūt. Cenu līmenis šajā pārtikas veikalā nebija tik zems, kā gaidījām. Cenas noteikti zemākas par Latvijas lielveikalos redzētajām, bet dažas pozīcijas ļoti līdzīgas. Šķiet, ka piens bija padārgs, bet olas maksāja apmēram tā pat kā Latvijā. Katrā ziņā nav tādas sajūtas, ka rēķins būtu diži mazāks kā pēc Maksimas apmeklējuma.

Veikalā nopirkām dažas bulciņas un gribējām doties laukā, bet bija jau sācies lietus. Īsti nebija, kur skriet tāpēc laiski apsēdāmies uz veikala kāpnēm un gaidījām kamēr lietus pāries. Tā izrādījās ļoti laba doma, jo sēžot varējām mierīgi pavērot apkārt notiekošo rosību. Nesteidzīgi vērojām, kā veikala apsargi ar lietussargiem rokās atver auto durvis, pavada veikala apmeklētājus no mašīnas līdz veikalam un palīdz bagāžniekā sakrāmēt pirkumus. Protams, par to viņiem tiek labas dzeramnaudas. Apsargi nešķiroja cilvēkus pēc rocības un pavadīja pircējus arī līdz tuk-tukiem.

Lietus drīz mitējās un mēs devāmies uz Pnompeņas centrālo tirgu. Tirgu pamanījām jau pāris kvartālus iepriekš, jo tā dzeltenais kupols izceļas uz pārējā krāsu jūkļa fona. Centrālais tirgus tika pabeigts 1937. gadā un tas tajā laikā esot bijis lielākais tirgus Āzijā. Nesen francūži esot ieguldījuši 4,2 miljonus dolāru ēkas atjaunošanas projektā. Cik zinu projekts jau ir noslēdzies un to var manīt, tirgus ēka izskatījās patiešām labi.

Ārpusē tirgo visa veida suvenīrus, augļus, jūras veltes, elektronikas preces, katlus, pannas un visu, ko vien var iedomāties. Tirgus ēkas centrālajā daļā ir zelts, sudrabs un dārgakmeņi. Milzīga krāsu daudzveidība un droši vien milzums viltotu rotu. No otras puses mēs paši redzējām, kā tās netālu tiek gatavotas un tad jau laikam ir vienalga īstas vai viltotas, jo tajās ir ieguldīts liels darbs un rūpība. Tirgū redzējām arī piekto aifonu un citas neeksistējošas parādības. Ļoti plaša izvēle ar viltojumiem gandrīz visās jomās. Cenas ir zemas turklāt visa tirgošanās notiek ar kalkulatora palīdzību un tirgotāji paši sniedz kalkulatoru, lai pircējs zemo cenu varētu vēl mazliet nokaulēt uz leju, lai visiem tiktu kāds prieks.

Tirgū noskatījām kādas ir wok pannu cenas, jo ir doma pēc kāda laika tādu iegādāties, lai varētu pamazām apgūt vietējos kulinārijas trikus.

Pavisam nejauši uzskrējām virsū vēl diviem latviešiem, kas Pnompeņā dzīvo vairākus gadus. Grūti noticēt, ka tā var sagadīties, nemēģināšu pat minēt, kāda ir matemātiskā iespējamība šādai sakritībai. Tagad Pnompeņā būsim četri Latvieši. Noskaidroju, ka mūsu dzīvokļa cena ir adekvāta, ja ņem vērā servisu, kvalitāti un atrašanās vietu. (Līdz dienas beigām uzzinājām, ka mūsu ēkā dzīvos vēl divi skolotāji.)

Pēc tam nopirkām ļoti gardu ananāsu, arbūzu un ličijas. Augļi šeit tiešām garšo labāk, tie noteikti ir saldāki nekā Latvijā.

Jau gribējām doties uz upes malu pastaigāties, bet tieši tajā lija lietus un tuk-tuki bija izķerti. Palīdām zem jumta un noriskējām apēst uz oglēm ceptas garneles. Bija ļoti garšīgi. Kad ieraudzījām kā tur mazgā šķīvjus, nožēlojām, ka pie rokas nav šņabja pudele, jo skats nebija patīkams. Labi, ka garneles ir čaulā un tās ar šķīvi īsti nesaskaras.

Kārtīgi izstaigājāmies gar krastmalu. Pēc tam devāmies uz viesnīcu, peldējāmies baseinā, apēdām iepirktos labumus un es mazliet aizgāju nosnausties, jo mums bija vakarā ieplānots doties uz nakts tirgu.

Nakts tirgū es krietni vīlos, nemanīju tur neko interesantu. Varbūt kādā citā kompānijā būtu jautri sēdēt uz paklāja un ēst eļļā apcepinātus našķus, bet ja neskaita šo izklaidi, tad tirgū bija krietns troksnis un tur tirgojās suvenīri tūristiem un dažāda veida drēbes, kuras pavisam noteikti es nevarētu uzstīvēt sev mugurā. Netālu no tirgus paēdām gardas vakariņas un devāmies ar kājām uz viesnīcu.

Nakts pastaiga bija jauka, gājām vismaz 30 minūtes, bet ļoti mierīgā gaitā. Pļāpājot ar Zanes kolēģiem līdz viesnīcai nonācām itin īsā laika sprīdī.


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here