READING

iespaidīgākais velo brauciens manā mūžā + video...

iespaidīgākais velo brauciens manā mūžā + video

Sestdien 6:30 no rīta devos velo braucienā ar Zanes kolēģiem.

Grūti aprakstīt visos sīkumos, kā mums gāja, bet galvenā doma ir tāda, ka noteikti gribu braukt vēl un izbaudīt to no jauna. Un nav svarīgi, vai šajā pašā grupā, vai vienatnē, jo tā atmosfēra, kas valda pa ceļam nav vārdos aprakstāma. Mēs braucām cauri maziem ciemiem, kur šaurs smilšu ceļš stiepjas cauri māju pagalmiem. Ne gluži pagalmiem, bet mājas ir tik tuvu pie ceļa, ka sajūta ir kā braucot cauri pagalmam. Uz ceļa guļ suņi, govis, spēlējas bērni un vienīgie transporta līdzekļi ir mūsu divriteņi un mazie mocīši. Vietējie ar velosipēdu pārvietojas reti. Biežāk kā pilsētā, bet joprojām diezgan reti.

Pāris stundu laikā es redzēju ēzeļu pajūgus, brūni nodegušus zvejniekus, kas laboja laivas, bērneļus, kas šļakstās pa rīsu laukiem, bēru mielastu, budistu mūkus, pārdrošus celtniekus un simtiem “hello!” kliedzienus no visas apkārtnes bērniem.

Brīžiem mēs izbraucām uz platākiem ceļiem, daži bija gludāki, daži mirka dubļos un bija gandrīz neizbraucami. Dažkārt mēs tikām uz priekšu pa šaurām sablīvētām smilts “takām,” kas meta līkumus uz ceļa, kas kopumā izskatās pēc dubļu jūras. Ja nebūtu šo taku, tad nezinu, kā būtu iespējams pārvietoties.
Tiešām nezināju, ka dodoties pāri Mekongai uz tās salām un pussalām, jau pēc 30 minūtēm ir iespējams tikt tik tālu no pilsētas, ka uz ceļa pazūd lielie džipi un iestājas nosacīts miers. Turpat aiz pilsētas robežām sākas citāda pasaule.

Īsi par pašu braucienu

Piektdien biju aizdevies pēc divriteņa un ķiveres, jo velo noma sāk strādāt tikai no 7:00. Kamēr maksāju nomas naudu, mūsu piemājas tuk-tuka vadītājs riteni jau bija piesējis pie savas kulbas un man nekas cits neatlika, kā braukt mājās tuk-tukā nevis ar tik tikko noīrēto riteni. Patiesībā es priecājos, jo ārā bija spēcīga saule un līdz mūsu dzīvoklim bija pamatīgs gabals cauri desmitiem krustojumu, kuros divriteņiem vienmēr tiek piešķirta pēdējā roka.

Sestdienas rītā devos uz norunāto tikšanās vietu. Pie dzīvokļa dežurējošie tuk-tuka vadītāji, kuri mūs jau sen pazīst, manu jauno braucamrīku apveltīja ar ovācijām un platiem smaidiem. Pamāju pretī un braucu vien tālāk. Pārvietojoties pa ielām panākumu atslēga ir labie pagriezieni, vai arī griežoties pa kreisi ir jāpaliek pretējā joslā un jābrauc gar pašu malu.

Mēs sākām braukt agri, jo tas ir vienīgais veids, kā izkustēties pa pilsētu salīdzinoši mazā satiksmē un salīdzinoši vēsā gaisa temperatūrā. Es gan teiktu, ka būtu jāsāk jau 6:00 vai pat agrāk, jo apmēram stundas/divu laikā kļūst tik pat karsts, kā dienas vidū.

Piebraucu pie benzīntanka un tur kopīgi noklausījāmies, kā pēdējos 5 metros ar svelpjošu skaņu no kameras izgāja viss tur esošais gaiss. Atklājās divi caurumi, kurus neizdevās aizlāpīt, tāpēc steidzos uz velo nomas punktu, lai tur tiktu pie maiņas riteņa, lai varētu bez kavēšanās turpināt ceļu ar pārējo grupu.

Kad ritenis bija gatavs, mēs devāmies tālāk gar krastmalu un pāri Mekongas upei pa Japānas tiltu. Izjūtas diezgan asas, braucot cauri motociklu un auto jūrai. Lai tiktu uz tilta bija jāveic neliels loks pa apli, kurā nedarbojas gandrīz neviens normāls braukšanas likums. Uz apļa un no tā var uzbraukt un nobraukt kā vien ienāk prātā, un mums ar velosipēdiem ir jāspēj tajā jūklī uzvesties droši un pārliecinoši, citādi neviens aiz labas sirds mums nemēģinās piešķirt priekšroku.

Tālāk taisns un putekļains asfalta posms. Gandrīz gribējās elpošanas masku, ko te nēsā katrs desmitais mocīša vadītājs.

Pēc tam viens pagrieziens pa labi un mēs jau esam citā pasaulē. Iestājas nosacīts klusums un braucam pa šauru ielu uz pirmo prāmi.

Vienam no grupas kamera izlaiž gaisu. Kamēr tiek meklēts caurums un tīrīta riepa, lai varētu bez bailēm likt iekšā rezerves kameru, ap mums sarodas vietējie bērni. Lai gan esam tuvu pilsētai, mēs tomēr šķietam pietiekami interesants notikums, lai apkārt saskrietu prāvs bariņš ar ieinteresētiem bērneļiem.

Pēc brīža vēl viens prāmis un īsā laika sprīdī mēs esam nonākuši uz ēnaina ceļa, kuram abās pusēs ir saslietas koka mājas uz pāļiem. Te arī atrodami manas sajūsmas iemesli – skati un kadri kā pa taisno no ceļojumu grāmatām un raidījumiem. Gribētos apstāties un šo posmu iziet ar kājām, lai vēl labāk izjustu to laika ritējumu, kas šeit valda. Bet mūsu velo grupa, tik skrien cauri visam un neapstājas ne uz mirkli. Grupā ir daži, kas šeit dzīvo jau vairākus gadus un kuriem šādi nedēļas nogales izbraucieni ir veselīga izkustēšanās nevis foto brauciens. Kad uz mirkli apstājos, lai noknipsētu vienu kadru, man garām paskrien visa grupa, kuru es vēlāk varu panākt tikai centīgi minoties nopakaļ. Tādu kļūdu vairs nepieļauju un tālāk bildēju tikai brīžos, kad gaidām nākamo prāmi. Esmu nolēmis izbraukt šo maršrutu vēl kādu reizi vienatnē, vai citā kompānijā, kas būtu gatava, ka regulāri apstājos un fotografēju.

Pārējo var aplūkot video klipā un foto galerijā.

Gribu tikai vērst uzmanību uz to, ka gan bildes gan video klipi ir veikti “mierīgajos” brīžos, (kad iet karsti un dubļi pa gaisu, tad nav laika bildēt, bet ir jāizbauda trase) tāpēc tie atspoguļo tikai desmito daļu no tā, ko iespējams novērot šeit redzamajā maršrutā.


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here