READING

Phnom Chisor jeb kā mēs pirmo reizi braucām ar mot...

Phnom Chisor jeb kā mēs pirmo reizi braucām ar moto un kravas auto + fotogalerija

Video par Phnom Chisor mēs jau parādījām tagad kārta fotogalerijai un dažiem komentāriem.

Turpceļš

Uz templi devāmies ar autobusu. Izlēmām, ka nav ko lieki tērēties braucot īrējot auto un šoferi un ir laiks sākt lietot autobusus. Par spīti dažām sliktām atsauksmēm internetos autobusam nebija ne vainas. Pie autoostas piesteidzāmies 7:02, kad autobusam pēc saraksta jau divas minūtes būtu jābūt ceļā. Mums uzreiz piesteidzās klāt autoostas darbinieks, kas bez stāvēšanas rindā nopirka biļetes un uzsauca autobusam, lai mūs pagaida.

Biļetes par 2,50 $ pirkām līdz galapunktam, Takeo pilsētai. Iepriecināja fakts, ka sēdvietas ir numurētas un tikām pie savām vietām, visā autobusā neviens kājās nestāvēja, jo ejas daļā ir ierīkoti papildus krēsli – visa autobusa platība tiek izlietota ļoti taupīgi. Pēc pusstundas brauciena vēl nebijām tikuši laukā no pilsētas, bet autobuss apstājās pie maiznīcas/bulciņu bodes, lai visi varētu sapirkt sev dzērienus un maizītes ceļam. Īstenībā diezgan draudzīgs un noderīgs žests, kas varētu nokaitināt tikai tos, kas kaut kur steidzas.

Autobusa konduktoram pajautājām, lai mūs brīdina, kad jākāpj ārā tāpēc mierīgi varējām baudīt ainavu, kas pavērās aiz loga.

Vienā brīdī autobuss apstājas un saprotam, ka ir pienākusi mūsu pietura. Abās ceļa malās ir pa piecām mājām un īstenībā esam nekurienes vidū. Mums ar roku pamāj uz to pusi, kur būtu jābūt templim, novēl laimīgu ceļu un autobuss aizbrauc tālāk. Nokļūstam moto vadītāju ielenkumā, kuri ātri saprot, ka esam apjukuši un mazliet nesagatavojušies. Biju rēķinājies, ka būs vismaz viens tuk-tuks ar kuru tiksim līdz templim. Bet ir tikai nekaunīgi moto vadītāji, kuri prasa 5 $ par ceļu turp un atpakaļ. Bet mēs tikko esam nobraukuši 55 km un nevēlamies maksāt tik pat daudz par 4 km braucienu. Latvijā labprāt šādu gabalu noietu un izbaudītu skatus, bet 34 grādu temperatūrā bez jēgas klīst apkārt nav vēlmes. To saprot arī moto vadītāji un spēcīgi turas pie savas uzskrūvētās cenas. Pēc kaulēšanās nonākam līdz 3 $ un visi trīs sakāpjam uz motorollera, es sēžu pa vidu, jo, cik saprotu vietējie īsti nevar skarties klāt svešām sievietēm. Ņemot vērā manu masu es brīnos, ka vispār kustējāmies uz priekšu, bet pēc manām aplēsēm moto spēja sasniegt pat cienījamus 20 kilometrus stundā.

Phnom Chisor

Moto mūs aizved tieši līdz kāpnēm, kas ved uz templi. Jūtam, ka esam ieradušies laicīgi. Apkārt ir saslieti tirgotāju stendi, bet nav gandrīz neviena, kas tur tirgotos. Nopērkam aukstu ūdeni (~6 santīmi par pudeli) un kāpjam augšā.

Esam praktiski vienīgie. Kalna galā ir pilnīgs klusums un miers, šajā valstī tādas sajūtas bieži negadās piedzīvot. Zane sēž ēnā un atpūšas pēc vairāk nekā 400 pakāpieniem, bet es lēnām klīstu apkārt un pētu, kas tad notiek uz šī kalna.

Skats, kas paveras no kalna augšas ir vārdos neaprakstāms.

Pa kalnu ir izmētāti vairāki tempļi, bet svarīgākais un vecākais ir celts 11. gadsimtā par godu hinduisma dievībai Brahma. Tempļa senais nosaukums ir Suryagiri – “Saules kalns.”

Tāpat arī turpinājām kalna izpēti, lēnām staigājot no viena svētvietas uz nākamo un priecājoties par to, cik skaista var būt saules pielieta diena Kambodžā.

Pie senā tempļa satikām mazu zagli (zagšanas brīdi var redzēt video). Ja kāds zina, kas šī ir par primātu sugu, dodiet ziņu.

Kad bijām pienācīgi izstaigājušies nolēmām doties lejā un meklēt veidu, kā nokļūt atpakaļ uz Pnompeņu.

Atpakaļceļš

Mazo mocīti, kas nīka pie ieejas kalna teritorijā, mēs noignorējām, jo šurpceļā manījām tuk-tukus un nolēmām pārvietoties ar kādu drošu un pierastu transporta veidu. Piecās minūtēs izgājām cauri ciemam un konstatējām, ka tuk-tuki ir bijuši mirāža, jo šeit ir pieejami tikai mocīši, ar kuriem Zane atteicās braukt. Pie tam mēs jau iepriekš bijām izlēmuši, ka dosimies uz Takeo un brauksim ar autobusu no autoostas. Mēs nelolojām cerības, ka autobuss apstāsies ceļa malā (pieturu šajā valstī nav) un pat ja tas apstātos, mēs droši vien netiktu pie sēdvietām.

Kamēr mēs dzērām cukurniedru sulu un prātojām, kā rīkoties tālāk, mēs noskaidrojām, ka angliski neviens šeit runāt nemāk, tāpēc izlīdzējos ar vārdiem no ceļveža. Jautājām vai ir šeit ir kāds tuk-tuks vai auto (laan), kas dodas uz Takeo. Mūs ļoti labi saprata un atbildēja, ka ir tikai mazie moto, bet līdz 25 km attālajai Takeo pilsētai ar mazo mocīti braukt būtu par traku.

Pēc mirkļa mums garām brauca neliels kravas auto, kas pilns ar būvmateriāliem. Cukurniedru tirgotājs to veikli apturēja, pārmija pāris vārdus ar vadītāju un sauca, lai nākam šurp.

Tā nu mēs četri cilvēki sēdējām saspiedušies un braucām uz Takeo kravas mašīnā. Es ieminējos Zanei, ka būtu prātīgi parunāt ar atsaucīgajiem kravas auto vadītājiem un viņa ļāva man izpausties pēc patikas. Khmeru valodas nodarbībās es biju “iemēcījies” apmēram 4 teikumus un 4 jautājumus, kurus beidzot varēju likt lietā. Speciāli biju paķēris līdzi savus pierakstus un biju priecīgs, ka varēšu tos izmēģināt dzīvē. Spēju pateikt, kā mani sauc, pajautāju kā sauc viņus, pateicu, ka esmu no Latvijas un pajautāju no kurienes ir viņi. Tad pateicu, ka esmu Kampučijā 5 nedēļas un ap to brīdi arī beidzās manas spējas izteikties. Viņiem ļoti patika, bet arī viņi saprata, ka nekāda garāka saruna nesanāks. Ļoti gribas šos džekus saslavēt, jo viņi bija varen pozitīvi, smaidīgi un atsaucīgi.

Pa ceļam pamanījāmies izvilkt no sētas citu iestigušu kravas auto.

Braucām pilsētā cauri kravinieku kontroles punktam, viņi sagatavoja naudu, kuru pasniedza pa logu un kontroles čalim mūs ieraugot bija smaids līdz ausīm, jo kas gan var būt smieklīgāks, par diviem baltajiem, kas ir iespiesti kravas auto krēslā kopā ar diviem vietējiem.

Spēju izskaidrot, ka mēs gribētu, lai mūs aizved līdz autoostai, tur arī mūs pieveda klāt. Bijām pateicīgi un vēlējos viņiem iedot pa dolāram par izpalīdzēšanu, bet tas nebija tik viegli, jo viņi kategoriski atteicās pieņemt mūsu naudu.

Labi, ka zināju, kā pateikt paldies un novēlēt veiksmīgu ceļu, tas viņus iepriecināja vēl vairāk un mēs šķīrāmies ar lieliem smaidiem uz sejas.

Īsto autobusu laikam palaidām garām vai arī tas vēl nebija pienācis, lai gan bija jau 13:05. (Pēdējais autobuss iet 13:00) Atradām mini busu, kas solīja, ka aizvedīs mūs uz Pnompeņu par 3 dolāriem. Gandrīz visu ceļu braucām tukšā busiņā un priecājāmies, ka mums ir ļoti paveicies. Kādus 25 km no Pnompeņas pie liela krustojuma busiņš apstājās un paziņoja, ka mums ir jākāpj ārā un jāsēžas iekšā citā busiņā. Izrādās, ka šajā vietā busiņi sastājas un pārsēdina cilvēkus no viena busa uz otru un tālāk dodas katrs savā virzienā. It kā prātīga ideja, bet tā rezultātā mēs stāvējām pie astoņvietīga busiņa durvīm, kurā bija sakāpuši kādi 30 cilvēki. Sākās kašķis un ņemšanās līdz piebrauca vēl pāris busiņi un tikām vienā “tukšākā” busiņā kurā bijām tikai 22 braucēji.

Šķiet, ka šī šobrīd ir bijusi labākā diena Kambodžā, bet nākamajās brīvdienās mēs to vien darīsim, kā meklēsim vēl labākas dienas un piedzīvojumus.


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

RELATED POST

  • Ja sanāk bars ar taksistiem apkārt, kad esi izkāpis no autobusa, nekāda kaulēšanās nesanāks, jo viņi visi cer uz vieglo naudu. Prātīgakais ir visus sūtīt ratā, un iet ar kājam. Atsijāsies tikai uzstājīgākie, un jau 100 metrus tālāk būsi ticis pie normālas cenas, vai vismaz kāda cita tuktuk braucēja, kas nav viens autoostas vaktētājiem.

  • Bars šajā gadījumā bija 5 moto vadītāji un viņi arī bija vienīgie cilvēki tajā vietā. Pēc 10 metriem sākās lauki, rīsi un govis, mums nebija citu variantu un viņi to labi zināja.

  • Diana Kruma

    Šitais tiešām izklausās kā “līdz šim labākās dienas” apraksts.
    Noķiķinājos, kad iedomājos jūs tādus lielus, baltus cilvēkus cenšamies
    uzturēt sarunu ar 4 standartfrāzēm, saspiesti sēžot busiņā!

  • he he, baigi feini! :) Feinu piedzīvojumu pilna diena jums bijusi. :)

  • Ļoti skaistas bildes. Krāsaini un dzīvīgi. :)

  • Šī patiešām šķiet forša diena un bildes ir pa skaisto. Un tā vien, liekas, ka Tev labi veicas ar khmeru valodas apgūšanu. Vai Zane ari to mazliet macas?

  • Anonymous

    :) Valodu mēs abi mācāmies vienādi daudz – ejam uz skolas organizētajiem Khmeru valodas kursiem, pagaidām ir bijušas jau trīs nodarbības. Tās pašas dažas frāzes varu pateikt arī es :)

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā