READING

Siem Reap – Pirmā diena

Siem Reap – Pirmā diena

Šodien sākās ilgi gaidītās, pirmās, nedēļu garās brīvdienas – Pchum Ben brīvdienas. Par to, ko nozīmē Pchum Ben, un kāpēc, šiem svētkiem par godu, skolēniem ir nedēļu garaš brīvlaiks, esmu apmēņumsies uzrakstīt jau pavisam drīz. Bet tagad – par šodienu.

Izbraucām no Pnompeņas ar autobusu agrā rīta stundā – 7:30, bija paredzēts, ka ceļā pavadīsim sešas stundas un iebrauksim Siem Reap’ā ap 13:30. Bijām (ne)patīkami pārsteigi, ka autobuss neapstājās pie tuvākās maizīšu ceptuves jau pašā Pnompeņā – no vienas puses tas nozīmēja, ka neko nevarēsim nopirkt brokastīm, bet no otras puses iedrošināja, ka varbūt tiešām galā nonāksim laikā. Jau pavsiam drīz pēc izbraukšanas no pilsētas sapratām, ka satiksme ir vēl lēnāka nekā parasti. Tam par iemeslu ir plūdi, kas ir pārņēmuši lielāko daļu valsts. Ūdens brīžiem stiepjās ne tikai māju pagalmos un laukos, bet arī līdz ceļam un pāri tam. Tā kā govīm lielajos ūdens plašumos, par ko pārvērtušies lauki, nav ko ēst, tad arī tās ir piesietas un ganās pašās ceļmalās (cerībā, ka ceļš ir nedaudz augstāks, un ka govis atradīs tur sev ēdamo) vai uz ceļa. Tad nu kopumā mūsu sešas stundas pārvērtās par septiņām, un tagad rakstot šo lielakas – kas tad tur?! – tā taču tikai viena lieka stunda. Bet īstenībā, sēžot autobusā, bez ēdiena un tukšumu vēderā, klausoties nepārtraukto vadītāja pīpināšanu un ar ne pārāk patīkamu autobusa toaleti, kas tomēr ir labāk kā nekas – viena lieka stunda ir diezgan daudz. Taisnības labad gan jāsaka, ka viena pauze septiņu stundu garajā ceļā tika uztaisīta – tad arī steidzām nopirkt dažus našķus un apēst pa rīsu porcijai :)

Jau iepriekš bijām lasījuši viesnīcas (“Kool”) mājas lapā, ka viņu šoferis sagaidīs mūs autobusa (vai lidostas, kā nepieciešams) galapunktā un atvedīs uz viesnīcu. Par to atcerējāmies tikai iepriekšējā vakarā, un steidzīgi nosūtījām iebraukšanas laiku un autobusa kompāniju, lai sagaidīšana varētu tikt noorganizēta. Patīkams bija mūsu pārsteigums, kad viesnīcas pārstāvis atsūtija gan e-pastu, gan īsziņu skaidrojot, ka tā kā arī Siem Reap pašlaik ir applūdusi, tad autobusi varot izlaist pasažierus kādā citā vietā. Esot pat diezgan bieži gadījumi, kad autobusu šoferi šādi izrīkojas speciāli, jo šādā situācijā katrs tūrists ir spiests tālāk braukt ar autobusu vadītāju noorganizētiem tuk-tukiem. Kad bijām jau pusceļā saņēmām arī zvanu no viesnīcas, lai pārliecinātos, ka patiešām esam ceļā, ka viss pagaidām ir kārtībā, un ka mums esot tikai jāatsūta īsziņa vai jāpiezvana – viņi atbraukšot uz vietu, kur mūs izlaidīs 5 minūšu laikā.

Kad autobuss, pēc septiņu stundu brauciena, piebrauca galapunktā, tuk-tuka vadītājs ar smuku plāksni un mūsu vārdiem uz tās, jau gaidīja. Viesnīciņa ir smuka un istabiņa ir viss, kam būtu jābūt, ir arī baseins – dziļš un paliels, bet ne jau par to ir stāsts. Šķiet, ka abi ar Miku nekad neesam bijuši viesnīcā, kur tik ļoti par tevi rūpētos. Pirms braukšanas uz šejieni rūpīgi gatavojāmies (nu labi – Miks gatavojās) un bijām izpētījuši, uz kuriem tempļiem jābrauc, kuras vietas nav vērts apmeklēt un kuras ir. Principā, izrādās, ka šeit var atbraukt un neko no tā visa nezināt. Viesnīcas pārstāvis mums veltīja apmēram pusstundu, stāstot par to, kā izplānot savas dienas, kurus tempļus apskatīt tajā pašā dienā, kur braukt ar auto, kur ar tuk-tuku, kur vajadzīgs gids, kur – tā būtu tikai lieka naudas maksāšana. Un, lai arī ir skaidrs, ka šo stāstu viņš stāsta visiem apmeklētājiem jau gadiem ilgi, tas patiešām bija svarīgs, pilns sīkām niansēm un detaļām.

Izrādās, ka dažus tempļus nevarēsim apmkelēt plūdu dēļ, ceļi esot slēgti un valdības pārstāvji nelaižot cilvēkus tālāk. Bet kopumā – plāns ir tik pat kā gatavs un, ja pirms tam varējām tikai spriest, ka šis vai tas varētu būt tā vērts – tagad ir sajūta, ka zinām. Teicām arī, ka esam lasījuši par Kambodžas tautas deju priekšnesumu, kas ir apskatāms tepat pilsētā. Izrādījās, ka pilsētas centrs ir applūdis un tur nav iespējams pat aizbraukt vakariņās (tāds bija mūsu sākotnējais plāns šim vakaram), bet tradicionālo deju priekšnesums ir pilsētas neapplūdušajā daļā un to varam šovakar apmeklēt.

Viesnīcas pārvaldnieks teica, ka mūsu uz turieni aizvedīšot un sarunāšot mums galdiņu – pirms tam tur varot paēst vakariņas, kas ir iekļautas cenā. Īsti nezinu, ko mēs iedomājāmies pirms nokļūšanas pasākuma vietā, bet izrādījās, ka pasākums šovakar ir īpaši labi apmeklēts (saistībā ar plūdiem, lielākā daļa restorānu un pasākumu pilsētas centrā nav pieejami) un ka tikai ar viesnīcas pārvaldnieka pazīšanos, esam tikuši pie privāta galdiņa netālu no skatuves – ar labu skatu. Runājot par vakariņām, ēdiens bija pieejams zviedru galda stilā – bija pārstāvētas visas Austrumāzijas virtuves. Ir grūti izstāstīt tās visas baudas, ko šovakar izgaršojām – springrolls neierobežotā daudzumā, nūdeles, dažādas gaļu mērcītes ar dārzeņiem, dārzeņi un salāti, suši un kur tad vēl visi eksotiski augļi, augļu salāti, saldējums un dzērieni. Šie bija labi vēdera svētki :) kā nekā – brīvlaiks!

Noskatījāmies arī četrus tradicionālo deju priekšnesumus. Dejas ir… interesantas :) Dejotāji pārsvarā kustās lēni, virpinot un veidojot gaisā dažādus zīmējumus ar plaukstām un pēdām. Brīžiem parādās arī dažādi tēli maskās. Redzējām arī zivju un kokosriekstu dejas. Bija interesanti – un noteikti tā vērts! :)


Es esmu Zane un Japānā es strādāju par skolotāju. Šajā blogā rakstu par piedzīvojumiem, iespaidiem, domām un idejām, kas rodas dzīvojot otrā pasaules malā.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here