READING

kā mēs divatā braucām ar vienu mocīti

kā mēs divatā braucām ar vienu mocīti

Pagājušās nedēļas moto brauciena iedvesmots, Miks pārliecināja arī mani doties līdzīgā izbraucienā. Tā nu agrā rīta stundā – mazliet pirms saullēkta – ap pus sešiem mēs devāmies ceļā uz Mekongas otru pusi. Jā, jā – to pašu pusi, uz kuru Miks un mans kolēģis Deivids bija iepriekšējā nedēļā.

Tā kā es nekad dzīvē neesmu braukusi ar mocīti pati, tad biju ar mieru doties līdzi tikai, ja varēšu sēdēt aizmugurē, skatīties apkārt, bildēt un filmēt. Braukājot atradām kādu klusāku ceļu, kurā Miks man izstāstīja, kā jāpārslēdz ātrumi un jābremzē. Tad nu arī es izmēģināju braukšanu pati. Pat uz šīs klusās ielas, protams, ceļa malā stāvēja cilvēki, kas smaidīja un ar žestiem Mikam prasīja vai es mācos braukt. Un ko gan vēl es varētu darīt, nedaudz grīļojoties braucot pa klusu ceļu, kad Miks lēnām iet nopakaļ? Man par lielu pārsteigumu, braukt ar mocīti man patika! :) Visticamākais, ka kādā no turpmākiem izbraucieni braukšu pati ar savu mocīti un nevis tikai sēdēšu aizmugurē.

Šajā nedēļas nogalē dubļu daudzums uz ceļiem bija daudz mazāks, līdz ar to braukt bija vieglāk un drošāk. Protams, tik un tā dažās vietās ceļu aizšķērsoja upe, kurai tur nebūtu jābūt – vienā vietā pāri applūdušajai upei izveidots bambusu tiltiņš – mazliet bailīgi ir pat iet pāri tādam, kur nu vēl braukt ar mocīti. Pirms iešanas pāri, man aši galvā iešāvās doma, ka straume nav pārāk stipra šajā vietā un tā kā šis ir ceļš, tad nevajadzētu būt arī pārāk dziļam tam ūdenim – tātad, ja nu kas – izpeldēšu :)

Savukārt vietējie iedzīvotāji, cauri visiem dubļiem un applūdušajiem ceļiem, brauc gaišās, buktētās biksēs ne mirkli nešauboties, ka nekādu problēmu nebūs. Interesanti arī, ka, ja uz mocīša aizmugurē sēž kādas meitenes un sievietes, tad visdrīzāk viņas sēž ar kājām vienā mocīša pusē (līdzīgi, kā dāmas, kas jāj uz zirgiem kā vēstures filmās par Angliju).

Tā kā devāmies ceļā pirms saules lēkta, tad varējām vērot dienas sākšanos, cilvēku mošanos un mazo bērnu parādīšanos. Starp citu, mazie bērni ir vienkārši burvīgi – viņi, ieraugot baltos cilvēkus uz mocīša, skrien pie ceļa uz spalgā balstiņā bļauj “Hello” un māj ar rokām. Aizbraucot nedaudz tālāk no galvenā ceļa, mazie bērni to pašu saka kmeru valodā un ierastā “Hello” vietā dzirdējām “Sua-sa-dei”. Tā kā Miks bija aizņemts ar stūrēšanu un līdzsvara turēšanu, tad es sparīgi nodarbojos ar tik pat skaļu “Hello” un “Sua-sa-dei” teikšanu un ar rokām māšanu.

Saite uz video, 12. sērija – moto izbrauciens kopā ar Zani


Es esmu Zane un Japānā es strādāju par skolotāju. Šajā blogā rakstu par piedzīvojumiem, iespaidiem, domām un idejām, kas rodas dzīvojot otrā pasaules malā.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here