READING

Gājiens apkārt Trušu salai, nekaunīgas ķirzakas un...

Gājiens apkārt Trušu salai, nekaunīgas ķirzakas un dāsna vista

Pēc moto dienas izlēmām, ka esam pelnījuši mazliet atpūtas, tāpēc devāmies uz Trušu salu. Tomēr tā vietā, lai vienkārši atpūstos mēs nolēmām, ka vēlamies apiet apkārt nelielajai salai, kā arī pavadīt tur vienu nakti.

Pēc īsa brauciena laivā nokļuvām uz salas. Koh Tonsai ir nelielās salas vietējais nosaukums. Uz salas ir trīs pludmales, lielākā no tām atrodas desmitiem nelielu būdiņu – bungalo – ielenkumā. Kamēr mūsu izvēlēto namiņu saveda kārtībā, mēs sēdējām pie jūras un kalām plānus par to, ko tad mēs te visu dienu darīsim. Neesam no tiem, kas spēj stundām ilgi gulēt saulē un neko nedarīt. Neliela pelde atveldzēja sakarsušās galvas un mēs izlēmām, ka pēc ievākšanās bungalo iesim lēnā un nesteidzīgā gājienā apkārt salai.

Kamēr iekārtojāmies namiņā redzēju, ka stūrī pavīd ķirzakas aste. Mūsu bungalo pēc struktūras ir ierindojams vienā kategorijā ar pītu kartupeļu grozu, tāpēc ķirzaku un citu kustoņu klātbūtne ir diezgan loģiska. Devos noskaidrot, kuram zvēram aste ir piestiprināta un sapratu, ka darīšana ir ar pāraugušu gekonu. Mums bija trāpījies brangākais eksemplārs kāds līdz šim manīts – minu, ka vismaz 30 centimetrus garš. Pnompeņā mazi gekoni ir ik uz soļa, uz mūsu balkona vien dzīvo kāds desmits, rēķinu ka uz visu māju būs vismaz simtiņš. Visās kafejnīcās gekoni uz apmeklētāju skaitu parasti ir attiecībā 1:1, ja skaita tos, kurus var pamanīt un saskaitīt. Tātad, mēs pazīstam gekonus un man viņi pat diezgan ļoti patīk, jo, cik zinu, gekonu mīļākā barība ir kukaiņi un moskīti. Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs un tas nekas, ka draugs ir 10 centimetrus garš un staigā pa visām sienām un griestiem. Atšķirībā no mums zināmajiem gekoniem, šis bija krietni prāvāks un izskatījās, ka viņš nemaz negrasījās pamest savu (mūsu!) bungalo. Kad norādījām uz gekonu, mūsu namiņa saimniece smējās, rādīja uz jumtu un teica, ka uz jumta ir “same, same” un vēl lielākā daudzumā. Sapratām, ka ar šo apakšīrnieku būs jāiemācās sadzīvot. Pēc brīža pamanīju arī otro milzu gekonu, kas gulēja pieķēries pie mūsu būdiņas griestiem un ar manāmu interesi vēroja mūsu kravāšanos.

Kamēr pārējie baltie pludmalē iekārtojās savos zviļņos, mēs sākām soļot pulksteņa rādītāja virzienā apkārt salai.

Pa ceļam priecājāmies par izskalotajiem koraļļu gabaliem, fotografējām skaistos salas līčus un nesteidzīgi lēkājām pa akmeņaino krastmalu. Zinājām, ka galā atkal nebūs, ko darīt tāpēc bridām cauri seklajam ūdenim, vērojām apkārtējās salas un izbaudījām pilnīgu mieru un klusumu. Ceļā satikām dažus makšķerniekus, bet kopumā sala šķita diezgan neapdzīvota, ja neskaita, ka vienu pludmali ir okupējuši tūristi, visa atlikušā krastmala bija mums vieniem pašiem. Pēc kāda padsmitā līkuma satikām tādus pašus apkārt-gājējus, kuri acīmredzami soļoja vēl lēnāk kā mēs, ja reiz bijām spējīgi viņus panākt par spīti tam, ka līdz tam neredzējām nevienu citu staigātāju. Drīz sekoja nākamie baltie, kuri bija izvēlējušies pretēju virzienu. Viņi apvaicājās, vai nākam no pludmales un kādi ir iešanas apstākļi.

Likās, ka esam jau gandrīz galā. Smilšu pilnās sandales, ar kurām man līdz šim bija ļoti draudzīgas attiecības izlēma sazvērēties un uz kājām saberzt kārtīgas tulznas. Skaistā pludmale beidzās un karstajiem, asajiem akmeņiem es savas pēdas nevēlējos uzticēt. Ik solis atgādināja par tulznām, kas izvietotas pa pēdas perimetru. Es biju savu sandaļu ķīlnieks.

Te nez no kurienes iznira doma, ka pēc pāris līkumiem būsim atpakaļ pludmalē. Negausīgi iztukšoju ūdens pudeli.

Aiz līkuma pavērās tāls skats uz plašu līci. Sapratām, ka liktenis mūs skaisti izjokojis. Ūdens beidzies, kājas noberztas un pastaigai gals vēl nav pat nojaušams. Būtu izpētījis karti, es zinātu, ka pēc kādas jūdzes mēs tiktu atpakaļ pie civilizācijas. Pēdējie metri vilkās ļoti lēni, lai arī temps bija uzņemts ļoti labs.

Kad nonācām mūsu pludmalē, mēs aizsoļojām līdz pirmajai kafejnīcai, nometām mantas un kādu labu brīdi galdiņš kļuva par mūsu patvērumu no saules, slāpēm un izsalkuma.

Atgriežoties pie namiņa, mēs ar ierastu klaigāšanu izdzinām no turienes vistu. Acīmredzot viņa bija nolēmusi, ka mūsu viesmīlība pret gekonu ir kā uzaicinājums arī viņai bez maksas viesoties mūsu namiņā. Liels bija mūsu pārsteigums, ka vista maksu tomēr bija atstājusi tieši starp mūsu spilveniem. Pustumsā manījām, ka mūsu gultā ir iegūlusi svaigi dēta vistas ola.

It kā ar to vēl nebūtu par maz. Mēs pametām acis uz augšu, kur cerējām redzēt, ka mūsu gekons būs izgājis ārā pastaigāties, bet pretī mums vērās četras briesmīgi izbolītas acis. Divi gekoni darīja TO gluži kā pierasts redzēt Discovery kanālā. Izskatījās, ka mūsu klātbūtne viņiem bija pārsteigums. Lai arī to nevarēja dzirdēt, es domāju, ka viņi smējās par aizliegumu, kas bija piestiprināts pie mūsu namiņa sienas – tur lauzītā angļu valodā bija teikts, ka sekss šajā namiņā ir aizliegts.

Tālāk diena ritēja lēni un mierīgi. Laiskojāmies pie jūras, peldējāmies un nobaudījām vienas no svaigākajām un gardākajām zivīm Kambodžā.

Naktī pirmo reizi sastapāmies ar jūras spīdēšanu. Lai arī debesīs bija uzlēcis milzu pilnmēness, mēs palmu ēnās varējām novērot planktona bioluminiscenci. Izrādās, ar roku samaisot ūdeni, tumsa piepildās ar neskaitāmām spožām gaismiņām. Mums stāstīja, ka visskaistāk ir tumšās naktīs, tad vajagot iet peldēties un vērot kā pie katras ķermeņa kustības visapkārt iemirdzas ūdens.


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here