Jasmīnu ieleja

Kad pamodāmies, Trušu salā joprojām valdīja miers. Klaiņojošie suņi snauduļoja jūras smiltīs, bet baltie cilvēki snauda savos bungalo kopā ar saviem gekoniem vai vistām – kā nu kuram bija paveicies.

Godīgi sakot nevarējām sagaidīt, kad tiksim prom no salas un varēsim atkal braukt ar mopēdiem. Mums ļoti ātri apnika zvilnēt jūras krastā. Laikam neprotam atpūsties kā normāli cilvēki.

Kamēr gaidījām savu laivu, Zane apzvanīja pāris viesnīcas, jo šai naktij mēs neko nebijām rezervējuši ar domu, ka uz vietas varēsim atrast, ko labāku. Un tā arī bija, mēs atradām viesnīcu ar fantastisku skatu un ļoti labu ēdienu. Vienīgais mīnuss bija Kambodžas cenu līmenim salīdzinoši augstā cena 40$ par vienu nakti. Ja mazliet pacenstos, tad par tādu cenu varētu visu dienu ēst, īrēt mopēdu un dzīvot kādā mazāk krutā vietā.

Viesnīcā paēdām vēlās brokastis, pasūtījām, lai sarīko mopēdus un kamēr gaidījām braucamos, mūsu organismi izlēma doties diendusā. Tādā veidā pārlaidām trakāko pusdienas laika karstumu un bijām gatavi doties ceļā.

Izlēmām doties uz Jasmīnu ieleju, kur atrodas interesanta džungļu/eko kafejnīca un viesu nams. Visa eko fīča viņiem tiek ņemta ļoti nopietni. Paši viņi taisījuši mālu/dubļu ķieģeļus, elektrība viņiem nāk no saules baterijām un viņi pat nav pieslēgti Kepas elektrības tīklam utt. Decembra beigās brauksim tur uz vienu nakti izbaudīt, kāda tur ir dzīvošana.

Ceļš uz šo Jasmīnu ieleju ir šaurs un līkumains – tieši tāds par kuru lieto vārdu “gleznains.” Nezinu, kas uz tā ceļa notiek lietus sezonā, kad no kalna tek lietus ūdeņu upes, bet mums uz mocīšiem bija ļoti jauks brauciens. Nogaršoju gardāko mango dzērienu pasaulē un klāt piekodām labākās sēņu maizītes Kambodžā.

Tālāk atkal devāmies, kur acis rāda. Šoreiz tās rādīja viena tempļa virzienā, kuru bijām pamanījuši jau no krietna gabala. Templis atrodas kalnā un dienas laikā to labi varējām redzēt, tātad skatam no tempļa uz jūru un salām būtu jābūt ļoti labam.

Izrādījās, ka templis tiek apdzīvots tikai dažus mēnešus gadā, kad ieradāmies bijām vienīgie cilvēki un varējām pilnīgā klusumā priecāties par saules rietēšanu un dūmakā tītajām salām.

Vakaru vēlējāmies noslēgt Sailing club, kuru mums reklamēja visi satiktie baltie cilvēki. Braucot pa bedraino pievedceļu jutu, ka mopēda aizmugurējā riepa palikusi pavisam bez gaisa. Tik tukša, ka skaidrs, ka caura. Ieripinājām stāvvietā un izlēmām iedzert pa kokteilim, lai mierīgā gaisotnē saprastu, kā rīkoties tālāk. Mūs sagaidīja ūsains sargs, cienījamā vecumā un tikām pārsteigti ar klasisko militāro sveicienu. Nav skaidrs, ko iesākt ja tev pēkšņi kāds salutē virsū. Ko darīt? Salutēt pretī? Nākot iekšā klubā, viņš uzrunāja Zani par madāmu un centās noskaidrot vai viņa gadījumā nerunā franciski, lai arī es viņa vārdiem biju misters ir skaidrs, ka viņš neticēja, ka es izskatos pēc frančvalodīga varžu ēdāja.

Sēdējām pie ugunskura, malkojām sangrijas un prātojām, ko lai iesāk ar tukšo riepu. Tumsa jau bija iestājusies un ārā, par spīti spožajam mēnesim, bija piķa melna tumsa. Uzzinājām, ka uz Sailing club nāk arī Zanes kolēģes, tāpēc viņa palika pie ugunskura gaidot kompaņiju, bet es izlēmu doties izlūkbraucienā, lai atrisinātu riepas jautājumu. Parādīju riepu stāvvietas sargam, kas ar žestiem izskaidroja, ka ir jābrauc pa kreisi un pēc kāda pusotra kilometra būs iespēja tikt pie jaunas kameras.

Kādu brīdi nobraucis ar pilnīgi nestabilu pakaļējo riepu es piestāju pie nelielas “nelegālās” degvielas uzpildes stacijas. Degvielas stacija šeit izpaužas tā – ir galds uz kura stāv lielās stikla pepsi pudeles pilnas ar degvielu. Tādas stacijas šeit ir ik uz soļa, katrā mazākajā ciematā. Parādīju uz riepu un man momentā pieteicās palīdzēt džeki, kas tajā brīdī paši pildīja degvielu. Viņi bija četri un tikko nokāpuši no diviem lielākiem, automātiskajiem mopēdiem.

“Kāp nost no mocīša, tu esi par smagu, lai ar tavu brauc mūsējais, viņš ir mazāks un vieglāks, tu sēdi aizmugurē un mēs kopā brauksim līdz servisam,” lauzītā angļu valodā man tika izskaidrots darbības plāns: “kāp tik nost, citādi sabojāsi pašu riepu.”

Nezinu, kas man ir par vainu, bet es uzticos cilvēkiem un tikai pēc pāris simtiem metru, sēžot viņu moča aizmugurē un skatoties, kā uz mana mopēda brauc vieglākais no jauniepazītās kompānijas es sapratu, ka varbūt ir iemesls uztraukties. Mans palīgs sēdēja ļoti dīvainā pozā, pārnesis svaru uz priekšējo riepu, laikam pieredzējis šādus gadījumus jau iepriekš.

Braucot izdevās izrunāties ar glābšanas darbu organizētāju, kas stāstīja, ka viņi šovakar brauc ar mocīšiem uz Kampotu, kur būšot baigi foršais karaokes vakars. Uzzināju, ka viņš strādā tepat Kepā viesnīcā, pastāstīju, ka dzīvoju Pnompeņā – izrunājāmies, cik nu spējām, līdz bijām nonākuši pie mocīšu “servisa”. Pateicu paldies un viņi aizdevās tālāk uz savu tusiņu Kampotā.

Mani atpazina un vaicāja, kur tad palikusi meitene. Izrādās, ka serviss ir tas pats, kur pirms divām dienām bijām pildījuši degvielu. Jāpiebilst, ka šeit “saruna” notika pamatā zīmju un ļoti ierobežotā khmeru un angļu valodā. Kamēr tika mainīta kamera es ātri izspēru visu, ko zināju khmeriski. Visiem jūtami uzlabojās garastāvoklis, kad viņi saprata, ka pēc 3-4 teikumiem es biju pilnībā izsmēlis savu sakāmo un tālāk varēju tikai rādīt platu smaidu un māt ar galvu. Tālāk runāja viņi. Man atlika klausīties un smaidīt. Domāju, ka domu uztvēra abas puses. Mēs noskaidrojām, kā katru sauc, cik ilgi es šeit dzīvoju un cik ilgi dzīvošu, pastāstīju, ka man patīk dzīvot Kambodžā un mopēda kamera jau bija nomainīta.

Mani iedrošināja, ka kamera ir “same, same.” Kameras maiņa kopā ar darbu izmaksāja aptuveni 2 latus. Piedevām tiku pie ieeļļotas ķēdes. Vēl pēdējo reizi pateicu paldies un devos atpakaļ pie Zanes.

Bija laiks doties ēst, bez šaubīšanās izlēmām, ka atkal brauksim uz krabju tirgu, lai tiktu pie labākajiem krabjiem pasaulē. Krabji gan beigās izrādījās tikai otrie labākie pasaulē, bet arī tas ir labi diezgan.

Pludmales suns:

Atpūta?

Kepa

Trušu sala

Trušu sala

Skats no mūsu viesnīcas balkona/loga.

Šis ir ceļš uz Jasmīnu ieleju

Zane Jasmīnu ielejā

Jasmīnu ieleja – kucēns vārdā Kikī.

Ceļa malās aug milzīgie jackfruit

Dodamies uz templi

Templis

Milzu kāpnes

Skats no tempļa

Saulriets pēc kura 5 minūtēs iestājas tumsa

Ugunskurs pie Sailing club

 

 


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here