READING

Kepa – jūra, piparu plantācijas, krabji, kal...

Kepa – jūra, piparu plantācijas, krabji, kalni un alas

Trešdien, 9. novembrī, Pompeņā sākās Ūdens festivāls. Tās ir trīs dienu ilgas svinības, kuru laikā notiek dažādi pasākumi, kurus mēs noteikti apmeklēsim pēc gada, bet šogad izlēmām brīvās dienas izmantot, lai iepazītu Kepu. Festivāla laikā tradicionāli notiek laivu sacensības, kuras šogad ir atceltas, ceram, ka pēc gada tomēr varēsim piedalīties.

Otrdien pēc darba dienas beigām sakāpām busiņā un devāmies uz Kepu. Sākumā gribējām braukt ar satiksmes autobusu, bet beigās pievienojāmies Zanes kolēģēm, kuras arī bija nolēmušas atpūsties Kepā un uz turieni devās ar noīrētu minibusu. Aptuveni pēc 170 kilometriem un 3,5 stundām bijām klāt.

Vakar publicējām arī video reportāžu no pirmās dienas Kepā.

Kepa

Kepa ir neliela piekrastes pilsēta, kura piesēta ar aizgājušo laiku greznības pierādījumiem. Ik uz soļa var redzēt franču koloniālās arhitektūras paraugus, dažas ēkas ir atjaunotas, bet mazliet ārpus pilsēta centra, ēku drupas visbiežāk ir nožēlojamā stāvoklī. Redzējām arī skaistus žogus, kuri nereti bija palikuši bez mājas, kuru tiem bijis uzticēts sargāt.

No aizgājušā gadsimta sākuma līdz pat sešdesmitajiem gadiem Kepa bija populārākā piekrastes pilsēta Kambodžā. Par spīti tam, ka pludmales nav klasiski skaistas un ar baltām smiltīm Kepa esot bijusi vietējās elites iecienīta atpūtas vieta. Palūkojoties uz piekrastes ielām nav vajadzīga spēcīga fantāzija, lai redzētu to skaistumu, kas pirms pus gadsimta šeit pievilināja reģiona pārtikušāko slāni. Kepu bez šaubīšanās varēja saukt par Dienvidaustrumāzijas rivjēru.

Diemžēl sarkano khmeru režīms iznīcināja gan inteliģenci, gan eliti un režīmā pakļautajiem nekas cits neatlika kā šīs villas izlaupīt. Visu, ko varēja pārveda pāri robežai un pārdeva vjetnamiešiem, tikai lai tiktu pie ēdiena. Lai arī pirmā doma ir, ka villas postīja paši sarkanie khmeri, tomēr lasīju, ka galvenie postītāji bijuši vietējie iedzīvotāji, kas izmisīgi meklēja katrus līdzekļus, lai varētu pabarot savas ģimenes.

Mocīši

Izlēmām, ka labākais veids kā aplūkot Kepu ir braucot ar mocīšiem.

Vēl varētu braukt ar tuk-tukiem, bet tur nav nekāda prieka. No velosipēdiem būtu lielāks ieguvums mūsu fiziskajai formai, taču attālumi un karstums ir pārāk spēcīgi pretargumenti. Arī mūsu vēlme eksperimentēt un braukt uz labu laimi tiktu iedragāta, ja atduroties strupceļā nāktos mērot liekus kilometrus, tāpēc rolleri kļuva par labāko veidu, kā klīst pa Kepas putekļainajiem ceļiem.

Visi ceļi patiešām ir tieši tik sarkani, ja ne vēl sarkanāki kā fotogrāfijās.

Pirmajā dienā man nācās braukt ar automātisku rolleri, bet pēc tam jau bija “kārtīgs” mopēds. Savukārt Zanei pirmā diena bija nopietns pārbaudījums, jo līdz tam viņa bija braukusi tikai ar pilnībā automātisku kvadrociklu.

Zanes braukšanas pieredze auga līdz ar katru nobraukto kilometru. Kopumā pirmajā dienā uz motocikliem pavadījām kādas 7-8 stundas.

Piparu un mango plantācijas

Pirmo reizi mūžā apmeklējām piparu un mango plantācijas. Pirms tam bija maza izpratne par to, kā izskatās piparu “koks,” un kā pipari nonāk līdz piparu dzirnaviņām, bet mums izrādīja visu procesu, tāpēc jūtos mazliet apgaismots šajā jautājumā.

Lasīju, ka francūžiem joprojām ir lielā cieņā šejienes pipari un Francija esot viena no valstīm, kur visvairāk tiek eksportēti vietējie pipari.

Izrādās Vjetnamas robeža ir tik tuvu (~40 km), ka no plantācijām, kas atrodas kalnu pakājē, var saskatīt citus kalnus, kuri jau ir Vjetnamas pusē.

Vēl redzējām arī mango, kivi, duriana, papajas un jackfruit kokus. Joprojām neesam pagaršojuši nedz durianu nedz jackfruit, bet gan jau kādā brīdī sanāks. Vēlāk braukājot apkārt iemanījos atšķirt mango kokus pa gabalu (attēlā zemāk).

Netālu no piparu plantācijām atrodas arī vīnogu audzētava un vīna darītava, tur droši vien iegriezīsimies nākamajā reizē, kad būsim Kepā.

Alas

Pēc piparu plantācijām mēs vēlējāmies doties uz alām. Lai arī uz alām ir iespējams nokļūt braucot tikai pa zemes ceļiem, pēdējo posmu mēs tomēr nobraucām pa asfaltu. Tas tāpēc, ka krustojumā mums no vietējiem ienāca pretrunīga informācija par to uz kuru pusi ir jādodas tālāk. Laikam ņēmām vērā nepareizo virzienu, toties līdz alām nokļuvām daudz ātrāk.

Alas mums izrādīja vietējais “gids.” Jauns puika, kas uzradās no nekurienes un pastāstīja savu “oriģinālo” stāstu – viņš grib mācīties valodu, tāpēc nāk uz alām un runājas ar ārzemniekiem un piestrādā par gidu.

Apmaldīšanās

Arī atpakaļ uz Kepu gribējām braukt pa maziem ceļiem, lai nav jādomā par nejēdzīgo satiksmi, kas valda uz šosejas. Puika, kas mūs vadāja pa alām brīdināja, ka apjuksim un apmaldīsimies – un tā arī notika.

Ceļi kļuva šaurāki un šaurāki un mēs visai drīz nonācām pie skaistākajiem skatiem visa brauciena laikā.

Vakariņas Krabju tirgū

Mūsu diena noslēdzās ar fantastiskām vakariņām Krabju tirgū.

Pirms tam, jau bija paveicies nogaršot vietējos krabjus Pnompeņā, bet šoreiz runa ir par pavisam svaigu mantu. Tikko no jūras, tikko no katla ar svaigiem zaļajiem pipariem no Kepas piparu plantācijām.

Domāju, ka tieši šī brīnum gardā kombinācija ir viens no iemesliem, kāpēc Kepa ir tik populāra atpūtas vieta Pnompeņā mītošajiem gardēžiem un miera mīļiem, kas vēlas izbēgt no galvaspilsētas steigas.

Diena beidzās diezgan ātri, bija sajūta, ka esam ieskatījušies visos Kepas nostūros, tik daudz skaistu skatu, tik daudz emociju, ka ātri vien aizmigām ar domu, ka nākamajā dienā dosimies uz Trušu salu.


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here