Džungļi

Raksta un foto autors: Juris,
kurbijam.wordpress.com

Augi, dzīvnieki, dabas skati … Braucot uz Kambodžu mēs, protams, gaidījām, ka tas viss tur būs atšķirīgs un interesants. Tomēr Miks ar Zani, kuri bija parūpējušies, lai īsajā laikā mēs redzētu pēc iespējas vairāk, bija noorganizējuši ko tādu… Šeit atainotas tikai divas epizodes. Pirmā ir no Siem Reap, bet otrā no Kep. Kā virsraksts rāda, abas saistītas ar džungļiem.

Pirmajā gadījumā mēs devāmies uz budistu svētceļojumu galamērķi. No hoteļa uz turieni iet pietiekoši labs ceļš. Izrādījās, ka beigu posmā tā ir maksas šoseja. Turklāt – galamērķis atrodas kalna galā un kalnam visapkārt ir džungļi, kas, savukārt, ir mīnēti. Šajā kalnā ir izmitināti arī kareivji, kuri iepriekšējā karā karoja pretinieku jeb slikto pusē. Viņi netiek īpaši apsargāti vai apspiesti kā savādāk, tikai nedrīkst pamest šo teritoriju. Jau sākot braucienu  kalnup, ievērojām uz katra llielāka koka uzkrāsotu cilvēciņu, kurš lido pa gaisu un pielīmētu uzrakstu khmeru valodā. Tas brīdina, ka kalns ir mīnēts, un doties mežā ir bīstami.

Par galamērķi jāraksta atsevišķi, bet viena no intersantām vietām ir mežā plūstošā upe un seni mākslīgi veidojumi upes gultnē, kuri “apaugļo” ūdeni, kas pēc tam, nonākot ielejā, apaugļo rīsu laukus. Par gidiem šajā pārgājienā strādāja bērnu bariņš, kuri godīgi nopelnīja 1 dolāru. Viņi ne tikai rādīja, kur jāiet skatīties, bet arī brīdināja no asiem augiem un uzraudzīja, lai mēs neietu kur nevajag. Komunicēja angliski – vecumam atbilstoši ļoti labā līmenī. Nopelnītā nauda uzreiz pārceļoja mātes makā, kura tirgoja suvenīrus pie mašīnu stāvvietas. Serviss nebija nedz uzbāzīgs, nedz skaļš, bet toties pietiekoši interesants.

Šajā pārbraucienā bija vēl viena vieta, pie kuras spiedu fotoaparāta slēdzi pa labi un pa kreisi. Ūdenskritums. Laiks silts, apkārt džungļi, īstais brīdis peldēties. Diezgan daudz cilvēku. Namiņi atpūtai. Garšīgas smaržas. Stāvas trepes līdz upei. Ne visi bija gatavi kāpt. Augi. Tauriņi. Akmeņi. Nāras. Jaunas un gados. No dažādām pasaules malām. Skaisti izrotātas šūpoles. Ūdens šļakatas. Atspulgi. Nākošreiz, ja gadītos tur vēl būt, noteikti ieplānotu šeit veselu dienu.

Līdzīgi un atšķirīgi bija džungļi Kepā. Jāsaka atklāti, ka dzīvošanas apstākļi tika turēti vislielākajā noslēpumā. Izrādījās, ka mans joks, ar kuru es pamatīgi sabiedēju Dainu, par to, ka būs jādzīvo viesnīcā džungļos, nemaz nav joks un patiesība būs vēl ekstrēmāka. Katrā ziņā tūrisma birojā sarunātā taksometra šofera sejas izteiksme braucot kalnup pa ļoti jau nu vietējas nozīmes ceļu, bija īpašas fotogrāfijas vērta. Viņš pilnīgi noteikti bija pārliecināts, ka “baltie” brauks uz Kepas centru un tur droši vien ņems “tuk-tuku”. Ne tuvu. Iebraucot Kepā, Zane sāka saspringti skatīties pa logu uz krustojumiem. Jāsaka, ka iebraucot Kepā, ir neliels daudzums ar paralēlām un perpendikulārām ielām, kuras neatšķiras viena no otras. Zane pārliecinoši khmeru valodā lika nogriezties te pa labi, te pa kreisi. Pie katra pagrieziena šofera sejas izteiksme pauda – “Tiešām šeit ir jābrauc?”. Vienā no T veida krustojumiem, Zane lika pagriezties tajā virzienā, kurā T burtam nemaz nav kājiņas. Šoferis, gods, kam gods, izpildīja norādi. Izrādījās, ka tur ir celiņš, pa kuru diezgan droši var braukt ar džipu kādus pārsimts metrus, līdz lieliem vārtiem. Aizbraucis līdz vārtiem, šoferis, apmierināts ar notiekošo, izslējās un taisījās apstāties. Zane,   neizrādot nekādas emocijas, lika nogriezties pa kreisi. Kā man izskatījās – krūmā. Patiesībā tur turpinājās iebrauktās pēdas, kuras veda apkārt nekustamajam īpašumam ar minētajiem vārtiem. Pēc vēl pāris pagriezieniem parādījās dažas lauku mājas, vistu bariņš uz ceļa, kucēni un dažādi dārza augi. Pabraukuši tiem garām mēs nonācām pie diezgan stāva kāpuma. Uzbraukšanas laikā daži taisīja ciet acis un solīja, ka ies tālāk ar kājām. Gods kam gods, džips tika veiksmīgi galā ar stāvo uzbraucienu, tad ar vēl vienu nedaudz stāvāku un Zane lepni paziņoja, ka šeit mēs kāpsim ārā. Šofera sejas izteiksme atainoja miksli no gandarījuma, dziļa izbrīna un cieņas. Vēl kādu laiku pēc tam, kad mēs jau bijām izkāpuši, viņš staigāja starp kokiem un nojumītēm ar smaidu sejā un fotogrāfēja ar savu mobīlo visu pēc kārtas. Pilnigi skaidrs, ka mēs viņam būsim tēma numur viens vēl ilgu laiku.

Pretēji tam, dažiem no mums tā arī neizdevās izspiest smaidu. Vienīgais, ko mēs varējām – uzkrītoši skaļi runāt un uzkrītoši skaļi smieties. Visas stresa pazīmes bija labi aplūkojamas dabā. Nedaudz nomierinājāmies, kad iedeva garšīgas maizītes un super garšīgu kokteili. Bet tas bija tikai viltīgs manevrs, lai sagatavotu mūs namiņam, kurā būs jāpavada vairākas naktis.

Jāsaka atklāti, ka nepierasti apstākļi mūs nevar nobiedēt – ir pieredze. Tomēr ņemiet vērā, ka bijām nokļuvuši biezoknī, kurā lidinājās daži odi. Zinot, ka jebkurš oda kodiens var izrādīties liktenīgs un to, ka neesam no rīta nopūtušies ar pretodu līdzekli no galvas līdz kājām, steidzos labot situāciju un pierunāt arī pārējos darīt to pašu. Situāciju interesantāku padarīja uzraksts “recepcijā”. Bija stāstīts par moskītu tīkla lietošanu naktīs. Par to, ka vajag izņemt no bagāžas smaržīgās ziepes, kuras garšojot žurkām. Ja atstājot koferī, tad viņas tik vai tā sajūt ziepes un izgrauž caurumu tajā. Vēl nedrīkst atstāt saldumus, jo tad pa nakti atnākot skudras un pie viena varot uzbrukt arī saldumu saimniekiem. Vēl tika brīdināts par pērtiķiem, kuri var mēģināt savākt kaut ko, kas nav piesiets. Mēdz būt arī agresīvi. (Skat attēlu pie dzīvniekiem). Punktu biedinājumiem pielika zaļās čūskas apraksts, kura mēdzot karāties kokos un atgādinot zaru. Lieki piebilst, ka indīga.

Protams, pirmajā mirklī tas viss biedēja. Tā kā šeit rakstu tikai par džungļiem, tad šeit arī  apstāšos, atstājot iespēju Dainai aprakstīt mūsu sajūsmu, skumjas braucot prom un vēlmi atgriezties vēlreiz. Katrā ziņā, lai ceļojums paliktu atmiņā, viss bija noorganizēts ar izcilu meistarību un izdomu.

Vēl viena atkāpe par lodāšanu pa džungļiem. Atsevišķa apraksta cienīga ir kāpšana kalnā pa tumsu, agrā rīta stundā, lai redzētu saullēktu. Kā arī tai sekojoša spirdzinoša rīta pastaiga. Katrā ziņā mani ļoti pagodināja Mika vērtējums, ka Daina viņu pārsteidza ar tekstu (mana interpretācija) “Ja jau mēs te esam uzkāpuši, kāpēc, lai mēs neuzkāptu vēl augstāk un neaizietu pa džungļiem līdz kalna galam, lai apskatītu, kas tur labs notiek.”

Tātad te ir vēl diezgan daudz iespējas rakstīt. Es likšu punktu un iepublicēšu, diemžēl tikai dažas, fotogrāfijas.


RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā