Svētdien es piecēlos neiedomājami agri, pieci taču ir neiedomājams skaitlis, vai ne? Piekarināju kameru pie ķiveres un devos velo izbraucienā kopā ar Zanes kolēģi Deividu, matemātikas skolotāju no ASV.
Šoreiz braucām daudz īsāku velo maršrutu nekā parasti, pārbraucām pāri Mekongai un tālāk lēni un mierīgi gar upes krastu. Vairākas reizes nepaklausījām vietējiem un iebraucām strupceļos, tādos brīžos ir skaidrs, ka viņiem mēs liekamies pēdējie dunduki. Mēs pretēji loģikai izvēlamies braukt pa taku, kas apstājas krūmos un pēc tam braucam atpakaļ tur, kur mums skaidri un gaiši rādīja pareizo virzienu.
Pēdējā posmā centos uzturēt tempu, lai varētu kārtīgi pasvīst, citādi pārāk reti sanāk aiziet uz pirti. Mēs speciāli ieplānojām, ka brauciens beigsies pirms deviņiem, jo Deivids bija dzirdējis, ka tajā laikā no dzelzceļa stacijas izbrauks tvaika lokomotīve ar dažiem pasažieru vagoniem. Tvaika lokomotīvi varēsiet redzēt un dzirdēt jau pavisam drīz.
Mekonga
