jaukas un nejaukas lietas

[dropcap]J[/dropcap]aukas un nejaukas lietas šeit Pnompeņā notiek vien ar minūtes starpību. Šodien bija darīšanas pilsētā un braucot atpakaļ ceļā, 100 metrus no dzīvokļa redzēju, kā nogāžas mazais mocītis. Pie stūres vīrs, aizmugurē sieva (vismaz es tā izsecināju). Vīram galvā ķivere, bet šoreiz tā laikam tik daudz nepalīdzēja, jo kritiens bija tieši ar seju uz priekšu, bet ķivere bija bez slēgtas sejas. Izskatījās sāpīgi, pat nopietni, bet mazā ātruma dēļ visi sveiki un veseli. Sieva momentā izvilka kājas no moča apakšas un cēlās augšā, lai uzstutētu mocīti un palīdzētu vīram, kas tomēr bija cietis vairāk. Interesantā daļa bija tā, cik zibenīgi viņa sāka rosīties – no kritiena brīža, līdz atpakaļ pieslietam mocītim bija burtiski dažas sekundes. Es šo nedabiski veiklo rosīšanos tulkoju kā veidu, lai “nezaudētu seju” – publiski nogāzties no moča droši vien ir liels nesmukums un tāpēc pēc iespējas ātrāk, jāatjauno kārtība un jādodas prom no notikuma vietas.

Tādos brīžos es priecājos, ka esmu “buržujs” un izvēlos braukt ar tuktukiem, nevis braucu moto aizmugurē, kas ir krietni lētāks pārvietošanās veids, kuru piekopj arī vairāki Zanes kolēģi.

Pie dzīvokļa mani sagaidīja, kas mazliet jaukāks. Es satiku vienu vecu, vecu khmeru vīriņu, kas runāja perfektā angļu valodā. Pirmo reizi mēs viņu satikām, kad tikko bijām ievākušies savā Pnompeņas dzīvoklī un devāmies vienā no pirmajiem braucieniem uz lielveikalu. Tad viņš mums garāmejot palīdzēja izskaidrot tuktukam, kā nokļūt tur, kur mēs bijām nolēmuši doties. Jau tajā brīdī mūs pārsteidza tas, cik ļoti vecs un sīks viņš izskatās, bet visvairāk mēs nevarējām noticēt, ka viņš runā tik labā angļu valodā – tādā, kura ir tik gluda un raita, ka man pat mazliet uznāca skaudība. Mēs viņam pateicām paldies, nezinot, ka redzēsim viņu atkal un atkal.

Otrajā reizē mēs viņu satikām pašā “baltākajā” pilsētas rajonā – BKK1, kur atrodas daudzas dārgas kafijotavas, kas iecienītas ekspatu un tūristu vidū. Ik pa laikam viņu redzējām uz ielām, bet kopš tās pirmās reizes vairs nebijām kārtīgi satikušies. Izrādījās, ka viņš staigā apkārt ar nelielu somu un tūristiem tirgo dažādus rokdarbus, kas esot izgatavoti kādā provincē. Kad viss iztirgots viņš dodas atpakaļ uz ciemu ar nopelnīto naudu un atgriežas pilsētā ar jaunām precēm. Man gan tas izklausās pēc pasakas, jo galvenokārt viņa soma bija pilna ar vietējā ražojuma makiem, kas manās acīs izskatās uz mata tāpat, kā visos pilsētas tirgos. Nez kāpēc Zanei ievajadzējās maku un mēs to nopirkām. Mēs viņu noteikti atcerējāmies, bet vai viņš mūs – mēs neesam droši, bet varbūt pēc pirkuma viņš mūs ielāgoja labāk.

Arī pēc otrās tikšanās reizes mēs viņu dažkārt manījām lēnām staigājot apkārt pa BKK rajonu.

Šodien es pat nebiju izkāpis no tuktuka, kad dzirdēju sveicienu skaistā angļu valodā. Vecais vīriņš bija aizņemts ar tikko nopirktu un svaigi aizlauztu bageti. Šis franču kolonizatoru ievazātais maizes izstrādājums viņam itin labi piestāvēja. Apmainījāmies ar pieklājības frāzēm un viņš jau bija gatavs doties tālāk, kad es atcerējos, ka Zane sūdzējās, ka viņas maks jau gandrīz savu ir nokalpojis un ka vietā ir vajadzīgs tāds pats jauns. Lai gan man nebija īpašs noskaņojums kaulēties es tik un tā atteicos maksāt piecus dolārus par viņa maciņu – tlai na! – ļoti dārgi! – šoreiz bija tieši laikā. Viņš tirgotāja manierē sāka skaidrot, ka cenu jau viņš pats neizdomājot. Galu galā, pat tie trīs dolāri, kurus samaksāju bija pārspīlēta cena, tomēr, tuvojas jaunais gads, es nodomāju, lai jau viņam tiek.

 


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here