Taizeme – ar skolēniem

Februāra pēdējā nedēļa skolā ir pavisam īpaša. Tā angliski saucās Weak Without Walls, kas tiešā tulkojumā nozīmē Nedēļa Bez Sienām :) vai varbūt labāk skanētu Mācības Ārpus Telpām. Katrs skolēns piesakās kādā no iespējamām grupiņām – dažas paliek tepat Pnompeņā, dažas Kambodžā, bet citas dodas uz ne pārāk tālām ārzemēm (Taizemi, Vjetnamu vai Ķīnu). Grupiņas nodarbojas ar visu – sākot no niršanas apmācības pie jūras, franču arhitektūras pētīšanas Kepā, sadarbību ar savvaļas dzīvnieku organizāciju, sadarbību ar vietējām skolām līdz pat Ķīnas kultūras un dzīves izpētei.

Mūsu grupiņa devās ceļā uz Taizemes Nacionālo parku Khao Yai. Gatavošanās noteikti bija ilgāka par pašu braucienu. Pirmkārt jau katrā grupiņā līdzi brauc divi skolotāji – viens vīrietis un viena sieviete. Vismaz vienam jābūt ar derīgu pirmās palīdzības sniegšanas apliecību – kursi tika piedāvāti skolotājiem pavisam nesen un bez maksas. Tālāk notiek dažnedažādu iespējamo risku apskatīšana, pirmās nepieciešamības kontaktu meklēšana, vīzu un veselības apdrošināšanu kārtošana un skolnieku gatavošana. Jāsaka godīgi, ka šis bija mans pirmais brauciens kā skolotājai – brīžiem varbūt biju pat vairāk satraukusies un sapriecājusies, kā paši dalībnieki.

Brauciena mērķis mums bija skaists un vienkāršs – iepazīt, ieraudzīt un izpētīt dabas bagātības Taizemes dabas parkā. Daudz runājām par dažādu sugu nozīmību, to saglabāšanu un ietekmi uz vidi. Taizemē mums pievienojās divi gidi, kas vadīja fantastiskus pasākumus, tematiskas rotaļas un zināja visu par augiem, kukaiņiem un dzīvniekiem.

Bija interesanti vērot skolniekus un skatīties, kā viņi priecājas par iespēju piedalīties, kā viņi izdomā dažādas oriģinālas idejas, kā piedalās spēlēs un pārstāv citus. Šajā braucienā pārsvarā piedalījās 6., 7. un 8. klases skolnieki – bija patiešām prieks redzēt, ka pat “mazie” skolnieki ir vienmēr pozitīvi, paklausīgi un darboties griboši.

Kopumā brauciens izdevās lieliski, baudījām Taizemes virtuvi, mazgājāmies aukstā ūdens dušā, pieradām redzēt stirnas tikai dažu metru attālumā no ceļa, no cilvēkiem un no teltīm. Iemācījos, ka mazie pērkaķi, kas mums Kepā ļāva smaidīt un priecāties īstenībā ir diezgan slikti dzīvnieki – tie var pat izlauzt durvis un izsist stiklus, lai tiktu pie kāda kāruma, kas tur atstāts. Par iespējamo uzkodu glabāšanu teltī vispār nevarēja būt ne runas. Pērkaķi izdemolējot visu pie kā tiek klāt un parka gidi tos dzen prom, biedē ar mietiem un met ar akmeņiem.

Uzzināju, ka ziloņi, lai gan filmās rādīti kā tādi miega mikas, var būt gan ātri, gan agresīvi. Viņi esot ļoti teritoriāli – ja viņiem liksies, ka kāds ir ienācis viņu teritorijā, tad zilonis vienkārši uzliekot virsū galvu un saminot šo ienācēju. Lai gan ziloņi izskatās lēni, no tiem aizmukt esot ļoti grūti.

Parkā dzīvo arī divi tīģeri, tāpēc vienmēr, kad gājām pastaigās pa džungļiem mums pievienojās divi parka rendžeri (kopā tad jau bijām 6 pieaugušie uz 13 skolniekiem). Rendžeri varot ieraudzīt tīģeru un ziloņu pazīmes labāk kā jebkurš cits, dažkārt viņi tos dzirdot vai pat saožot – tad visai skolnieku grupai ātri jādodas atpakaļ uz nometni. Tie divi tīģeri, protams, izklausās bailīgi, bet parks ir vairāk kā divu Dobeles novadu lielumā jeb apmēram piecu Engures novadu lielumā. Kad visi skolnieki bija nolikt gulēt teltīs un mēs sēdējām ārā, tad pie mums no aizmugures pielavījās stirna apmēram metra attālumā, turpat dažu metru attālumā redzējām arī dzeloņcūku kā arī nelielu sermulim līdzīgu zvēru – ej nu sazin, kas tas bija?!

Peldējāmies ūdenskritumā, vērojām putnus, spēlējām spēles un baudījām vēsus vakarus. Nu vēsus varbūt salīdzinot ar Kambodžu :) Vakarpusē un no rīta skolnieki vilka jakas un teica, ka esot auksts. Es gan jaku uzvilku tikai vienreiz un arī tikai tāpēc, ka gribējās un nevis tāpēc, ka patiešām vajadzētu.

Pavisam īss ieskats mūsu braucienā ir apskatāms šajā video:

Parka muzejā bija redzamas lielās ķirzakas (sauktas par “ūdens novērotājiem”), redzējām vienu tādu šķērsojam meža ceļu. Izskatās diezgan iespaidīga dzīvē, bet parka darbinieki un gidi nepievērsa tai nekādu uzmanību – neesot ievērības vērta.

Šis savukārt bildēts tieši blakus parka muzejam – tā bija pirmā stirna, ko tur redzēju dienā. Pēc tam jau tas likās tik pašsaprotami, ka stirnas ir visapkārt un nebaidās no cilvēkiem.

Skats vienā no pirmajām pastaigām pa parka teritoriju.

Pastaiga turpinās – gājām pa taku ar mērķi ieraudzīt dažādas dzīvnieku pazīmes: pēdu nospiedumus, vietas, kur tie gulējuši un, jā, arī kakas.

Izrādās, ka dzīvnieku kakas ir ļoti vērtīgs informācijas ieguves veids – tiklīdz kādas atradām – tā gidi sāka skaidrot un rādīt :)

Atpūta pie novērošanas torņa. Skats gluži kā Latvijā, tikai tas mežiņš, kas tālumā redzams ir džungļi un pa taku tepat netālu nesen kā gājuši ziloņi.

Atradām veselu lērumu ar gauru pēdu nospiedumiem. Tie šajā vietā esot bijuši pavisam neilgi pirms mums.

Viena no pēcpusdienas izklaidēm – taisījām mākslu no dabā atrodamiem materiāliem. Šī – mana māksla.

Mūsu grupiņa.

Viens briedis sajuta popkorna smaržu, ko mēs taisījām un nāca lūkoties vai nevar ko dabūt. Protams, ka dzīvnieku barošana parka teritorijā ir stingri aizliegta.

Ekskursijas ietvaros likām skolniekus un paši sevi pie darba (uz kādu stundiņu apmēram). Zemē tiek ierakti vitamīni un minerālvielas, kas tur sadalās. Tad dzīvnieki nāk un laiza šo vietu – tādā veidā saņemot nepieciešamo vitamīnu devu. Atstāt vitamīnus pieejamus tāpat vien nedrīkst, jo tad meža zvēri apēdīs par daudz – šādi viņiem esot jāpiepūlas, lai tiktu pie vajadzīgās vitamīnu devas.

Skats pie mūsu naktsmītnēm.

Pēdējā rītā devāmies uz putnu vērošanu – saulei lecot pavērās skaisti skati un ainavas.


Es esmu Zane un Japānā es strādāju par skolotāju. Šajā blogā rakstu par piedzīvojumiem, iespaidiem, domām un idejām, kas rodas dzīvojot otrā pasaules malā.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here