READING

par upes delfīniem un dārgakmeņu raktuvēm Kambodžā...

par upes delfīniem un dārgakmeņu raktuvēm Kambodžā

Tā kā man skolā ir skaista brīva nedēļā Pčum Ben brīvdienām par godu (un Mika boss teica, ka dažas dienas izbrīvēs), tad devāmies ceļā, lai skatītu Kambodžas ziemeļaustrumu provinci Ratanakiri.

Ratanakiri atrodas apmēram 590 km attālumā, lai braucienu padarītu nedaudz vieglāku nolēmām no sākuma braukt uz 340 km attālo Kratie, kurā gribējām redzēt slavenos Kambodžas upes delfīnus.

Ja nu, Tev, mīļo lasītāj, negribas zināt, kā mums veicās ar nokļūšanu Kratie, tad vari izlaist šo rindkopu, bet tas tik bija piedzīvojums… Viss sākās ar to, ka ierodoties autoostā, kas pilna ar simtiem cilvēku (kā nekā arī visi khmeri grib nokļūt mājās), redzam, ka piebrauc autobuss ar atiešanas laiku 9:30. Tajā brīdī pulkstenis ir apmēram 10:30 un mūsu autobusam būtu jābūt 10:45, tas ir pēc 15 min. Drīz vien saprotam, ka autobuss kavēsies. Ārā nenormāls karstums – ēnas tikpat kā nav. Pieņemam pirmo prātīgo lēmumu tajā dienā – ejam uz netālu esošo kafejnīcu (drīzāk veikalu ar četriem bāra krēsliem, kas ir jau aizņemti, bet ar kondicionieri!). Nolemjam, ka gaidīsim tur. Kad pēc 15 min piebrauc kāds autobuss, Miks iet skatīties vai varbūt mums veicās un tas ir mūsējais. Nav gan. Kad autobuss kavējās jau apmēram stundu, sākam apdomāt iespēju īrēt mašīnu (pārāk dārgi) vai ņemt mini busu – bez kondicioniera un pārbāzts ar cilvēkiem… Kad esam jau sarunājuši minibusu, kas atietu vēl pēc 30 min, pašiem par lielu pārsteigumu, redzam piebraucam mūsu autobusu. Tas kavējas “tikai” stundu un 15 min. Paņemam mugursomas un ķiveres un dodamies ceļā.

Autobuss ir ok. Tā kā mums ir 35-36 vieta, tad nopriecājamies redzot, ka autobusā nav tualetes. Kondicionieris darbojas, diemžēl arī televizors, kurā visu ceļu rāda khmeru humoru šovus un karaoki.

Paredzēts, ka Kratie nonāksim pēc sešām stundām. Drīz saprotam, ka nenonāksim viss – kopumā ceļa pavadījām apmēram 9 stundas un 30 min, bet ja vēl ieskaita gaidīšanu autoostā un ceļu no dzīvokļa, tad šie 340 km mums prasīja apmēram 12 stundas. Līdz ar to – vidējais braukšanas ātrums – 40 km stundā…. Vēl var tikai piebilst, ka ceļš lokās kā čūska un metam daudzus nevajadzīgus līkumus. Ja rēķina pa taisni no Pnompeņas līdz Kratie ir tikai 150 km.

Pa ceļam uz Kratie apstājāmies nelielā tualetes un ēdiena iepirkšanas pauzē. Izrādījās, ka esam apstājušies patiešām interesantā vietā, par kuru bijām lasījuši jau pirms atbraukšanas uz Kambodžu. Tur apskatāmie un arī nogaršojami eļļā cepti zirnekļi. Un ne jau kuri katri – bet tādi milzīgi, tumši un gaļīgi. Kā viegli noprast – Mikam vajadzēja tos pagarošot, nelaidīšot taču iespēju vējā. Es stāvēju pa gabalu un bildēju, cerībā, ka neviens no apkārtējiem negribēs mani pabiedēt un nest kādu no briesmoņiem manā virzienā.

Kratie

Kratie ir upes pilsēta. Tajā ir viens galvenais ceļš, kas iet tieši gar upi. Saujiņa ar viesnīcām, hoteļiem un hosteļiem, daži restorāni un lielā skaitā valdības ēkas, jo Kratie ir provinces centrs.

Rītu sākam ar noīrētu mocīti (un atkal jau lieti noder mūsu foršās ķiveres) un dodamies ceļā skatīties delfīnus (Irrawaddy dolphin). Pa ceļam redzam nomocītus baltos tūristus, kas nolēmuši delfīnus apskatīt ar riteņiem (nieka 16 km vienā virzienā, bet šajā karstumā tiem cipariem ir cita nozīme). Pie sevis nopriecājos, ka Miks vizina mani ar mocīti un riteņi atstāti viņa paša sportiskām aktivitātēm.

Samaksājam 9 dolārus par biļeti un spriežam, ka gribētos redzēt vismaz 9 delfīnus par tādu cenu, bet nez vai vispār redzēsim. Esam lasījuši internetā, ka dažkārt viņu vienkārši neesot. Kamēr spriežam, kamēr kāpjam laivā un sēžamies – Miks pēkšņi saka, ka redzējis vienu parādāmies te pat, pavisam tuvu laivai. Sēžam, skatāmies no visa spēka, bet vairāk nevienu neredzam.

Upe ir milzīga, strauja un plata. Brīžiem, braucot šķērsām tai pāri ar mazo laiviņu, liekas, ka vispār nekustam ne no vietas. Kad laiva apstājas, uzskrienot uz maza sēkļa un laivinieks rāda ar pirkstu ūdenī, liekas, ka varbūt esmu palaidusi garām savu vienīgo delfīnu un ka nekas jau nebūs redzams. Bet tur jau viņi ir… Parādās virs ūdens un pazūd, katru reizi veicot ieelpu var dzirdēt tādu kā skaļu nopūtu. Tur ir ne tikai viens, bet vesela delfīnu ģimene un tad vēl un vēl. Smaidām un priecājamies – delfīni ir turpat laivas tuvumā. Pēc brīža saprotam, ka kā jau kārtīgiem tūristiem kāds delfīns jāmēģina arī nobildēt – lai varam jums te parādīt un paši vēlāk atcerēties :) kad esam izpriecājušies par delfīniem, pamanām, ka laivas šoferis ir aizmidzis (nu varētu jau būt, ka delfīni viņu īsti neinteresē). Sākam skaļi runāties, šūpināt laivu un dauzīt kājas, pēc dažām minūtēm vadītājs vairs nekrāc, ir pamodies un mēs dodamies atpakaļ.

Tā kā paredzēto 6 stundu vietā vajadzēja 12, lai nokļūtu Kratie ar autobusu, nolemjam, ka ir pienācis laiks izmēģināt mini busiņu līdz Ratanakiri provinces centram Banlung. Esam prātīgi un iepriekšējā dienā iegādājamies 3 biļetes uz busiņu. Kāpēc trīs? Salīdzinājumam apskaties shēmu – parasts busiņš un busiņš Kambodžā.

Lai arī busiņā ir maz vietas kājām un tas ir cilvēku pārbāzts, kondicionieris darbojas. Šoferim, protams, liekas, ka varētu busiņā iesēdināt vēl kādus 3-4 cilvēkus, lai būtu kārtīga peļņa, tāpēc pēc stundu ilgas riņķošanas pa pilsētu mēs savācam atlikušos braucējus (kuru var izbraukt no viena gala līdz otram 5 minūtēs) dodamies ceļā. Ceļš ir slikts, bedres tik asas un dziļas it kā tās, kāds tur būtu speciāli veidojis. Kad pagājusi 1.5 stunda, esam nobraukuši 10 no 250 kilometriem.

Šķiet, ka khmeriem braukšana neērtās pozās ir vienaldzīga. No malas izskatās, ka viņi sasēdušies neērti, lai pabrauktu kādas 10 minūtes. Tad tas būtu pieņemami, bet viņi šādās neērtās pozās ir gatavi pavadīt 5-6 (un pat vairāk) stundas. Viss brauciens arī izvēršas par ļoti sociālu pasākumu – visi (vietējie) savā starpā sapazīstas un visu ceļu smejas un joko, it kā brauktu draugu kompānijā. Dažas reizes apstājamies – vienreiz, lai visi vietējie sapirktos vairākus kilogramus ličiju, ko pēc tam arī ēd busiņā, un otrreiz, lai ēstu pusdienas. Kādā brīdī braucienā pamanām, ka tiekam aprunāti. Nu nav jau mums tās khmeru valodas zināšanas tik labas, lai saprastu, ko viņi saka, bet vismaz tik daudz, ka par mums runā ir skaidrs. Vienā no apstāšanās reizēm (busiņš bija bremzējis pārāk strauji un vadītājs ir apstājies, lai ar striķi kaut ko sasietu zem busiņa aizmugures, varbūt piesietu izpūtēju?), vietējās busiņa meitenes sastājas rindā mums pretī un savā starpā runājas. Te pēkšņi nez no kurienes – viena noliec galvu, skatās pretējā virzienā un tīrā khmeru valodā saka: “jūs saprotat khmeriski?”. Liels bija viņu pārsteigums, kad mēs teicām, ka saprotam gan un runājam – mazliet. Pēc sešu stundu brauciena – sveiki un veseli ieradāmies Ratanakiri provincē.

Ratanakiri

Lai lieki netērētu laiku, pēc ierašanās viesu namā (nelieli namiņi – bungalo ar šūpuļtīklu ārpusē, vāverēm blakus kokā un kafejnīcu, kas ir arī recepcija, skaists skats uz ieleju, kalnu pretējā pusē un koku galotnēm) noīrējām mocīti un devāmies izpētīt tuvumā esošo ezeru.

Ezers veidojies meteorīta veidotajā krāterī – nu var jau būt, ka tā arī ir – ezers nudien bija ļoti apaļš un neparasti zilganzaļā krāsā. Izrādās, ka pie ezera ir vietējo atpūtas, piknika un peldēšanās vietas. Un tā kā Pčum Ben brīvdienu laikā ir paredzēts pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem, tad ezera piekraste bija kā nosēta ar vietējiem khmeriem. Cilvēku bija Tik daudz, ka to grūti izstāstīt, katra kompānija noklājusi paklājiņu, sēž riņķī un tukšo līdz paņemtos vai uz vietas nopirktos labumus. Tādu paklājiņu ir simtiem – viens pie otra cieši klāt, tā ka grūti iziet pa vidu. Lai cik ļoti mums patiktu šī valsts, neesam vēl sapratuši viņu izpratni par tīrību un netīrību. Šajā pikniku vietā bija Tik daudz atkritumu – dažādu veidu maisiņi un plastmasas iepakojumi līdzņemšanai iesaiņotajiem ēdieniem, pudeles, bundžas – viss tas mētājās starp piknikotājiem biezā slānī. Tā vien liekas, ka viņi vai nu neredz vai izliekas neredzam. Khmeri nekad nav bijuši diži peldētāji, tāpēc visiem kā vienam bērnam un pieaugušajam, kas atrodas ūdenī, mugurā ir glābšanas vestes – arī, ja tie atrodas pie pašas laipas – un nekur tālāk kā divu metru rādiusā no tās viņi nepeld.

No sākuma bijām domājuši, ka ezera nopeldēsimies, bet ieraugot visu to burzmu, netīrību un cilvēku pūļus ūdenī – aši pārdomājām. Tā vietā devāmies apmēram 40 min garā pastaigā apkārt ezeram.

Trīs skaisti ūdenskritumi bija mūsu otrās dienas mērķis. Paši par sevi bijām ļoti lepni – visus trīs arī atradām. Ceļi pa kādiem braucām, lai nonāktu pie ūdenskritumiem, bija tik bedraini, līkumaini un bīstami, ka vairākas reizes likās – esam nogriezušies nepareizi, bet kā par brīnumu izrādās, ka tie arī ir tie ceļi, pa kuriem ik dienas tiek vadāti visi tūristi. Pie katra ūdenskrituma jāiegādājas ieejas biļete. Esam jau pieraduši, ka uz plāksnītes vienmēr norādītas divas cenas – vietējiem un ārzemniekiem. Khmeriem par ūdenskritumu apskati jāmaksā 500 rielu (apmēram 5 santīmi), bet mums, kā ārzemniekiem jāšķiras no 2000 rieliem (25 santīmi).

Ratanakiri province ir viena no retajām provincēm, kurās ir kalni un pauguri – tajā aug lapkoki, kas mijas ar palmām. Braucot pa šoseju ik pēc pāris minūtēm var redzēt gumijkoku plantācijas. Kambodžā tiek masveidā izcirsti džungļi, lai izveidotu ienesīgās gumijas plantācijas. Izrādās, ka Ratanakiri provincē daba ir bijusi vēlīga un piešķīrusi arī dārgakmeņus – te zemes dzīlēs var atrast cirkoniju (dažkārt gaiši zils, violets vai melns akmens). Nākamajā dienā braucām skatīties dārgumu raktuves un procesu kā tas notiek.

Izrādās, ka tiek raktas tādas kā akas – zemē iekšā. Līdz pat 30 m. Katrs smilšu spainis, kas tiek no akas izcelts tad tiek rūpīgi pārmeklēts, katrs zemes pikucis izspaidīts. Ja tas ir akmens un izskatās pēc cirkonija to liek iekšā nelielā plastmasas pudelītē, ko dienas gaitā pārdod zemes īpašniekam. Tādas akas zemē tiek raktas dažu metru attālumā viena no otras. Dažkārt tās zemes dzīlēs tiek savienotas ar tuneli. Jā, arī negadījumi esot – taču ne pārāk bieži un piesolītā nauda pār dārgakmeņiem ir pietiekami kārdinoša, lai cilvēki raktu un riskētu. Izraktajās akās nekādu trepju nav. Zeme ir pietiekoši cieta – malās tiek atstāti iedobumi kājām un rokām. Skatoties caurumā iekšā, lejā esošo cilvēku nemaz nevar pamanīt, lai arī zinām, ka viņam esot iedegts lukturītis. Dienā parasti atrodot dažus akmeņus, dažās dienās – neatrod nekā. Racēji par akmeni atšķirībā no lieluma un kvalitātes saņem no dažiem dolāriem līdz pat diviem tūkstošiem. Izrādās, ka raktuvēs strādājošie cilvēki nemākot pārāk labi apieties ar naudu – pēc lielas naudas summas saņemšanas tiekot rīkotas pamatīgas svinības – draugiem un radiem, tā, ka beigās nekas nemaz nepaliekot pāri un esot atkal jāiet rakt. Tas saskan arī ar budisma mācību – dzīvot šodienai, diemžēl dažkārt khmeri to uztver pārāk burtiski un nekādus iekrājums neveido.

Atpakaļ ceļā no dārgumu raktuvēm, mūsu gidi aizveda mūs diviem vietējiem ciemiem. Gluži, kā jau mums likās – šādas ciemu apskates mums nepatīk un neinteresē. Nepamet sajūta, ka no malas tas atgādina zooloģisko dārzu, tikai dzīvnieku vietā te apskatei piedāvāti cilvēki – daži, kas ēd, mazgājās, strādā. Ļoti neērta un nepatīkama sajūta. Tomēr gidu teiktais bija visai interesants. Izrādās, ka šajos ciemos dzīvojot nevis khmeri, bet gan minoritātes tautiņas. Tām esot sava valoda un savi ticējumi. Tautiņas esot nelielas un ne pārāk attīstītas. Liela daļa darbspējīgo cilvēku strādājot raktuvēs vai gumijas plantācijās. Ar naudu neprotot apieties, iztērējot visu tiklīdz nonāk viņu rokās, nekad nedomā par nākotnes iekrājumiem. Parasti vīri ejot dzert un tusēt, bet sievas tikmēr mājās strādājot, vācot bērnus un pelnot naudu. Izrādās, ka šajos nelielajos ciemos tradīcijas prasa apprecēties līdz 12 gadu vecumam, bet līdz 15 jābūt jau vismaz dažiem bērniem. Līdz ar to meitenes uz skolu iet tikai līdz 4., 5. klasei, jo pēc tam jāpievēršas mājas dzīvei. Klausoties gidā, bija skaidrs, ka viņš skatās kā no augšas uz šiem cilvēkiem un neko labu par viņu attieksmi pret dzīvi nedomā.

Kā punkts uz i šajās brīvdienās bija skaistais saulriets, ko devāmies skatīties uz netālu esošā kalna pašu augšu. Izrādās, ka zeme uz kalna piederot vienam zemniekam, un, ja viņš tur būšot atnācis, tad būšot jāmaksā 2000 rieli (25 santīmi) ieejas maksa. Zemnieks bija atnācis, priecīgs dabūja savu naudiņu, bet mēs redzējām skaistu saulrietu.


Es esmu Zane un Japānā es strādāju par skolotāju. Šajā blogā rakstu par piedzīvojumiem, iespaidiem, domām un idejām, kas rodas dzīvojot otrā pasaules malā.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here