Ciemos pie bērniem

Pirmā, kas atsaukusies mūsu lūgumam uzrakstīt par Kambodžas braucienu ir Mika mamma – Daiga.

Tikko saņēmu grūtu uzdevumu – uzrakstīt par interesantāko, kas piedzīvots, ciemojoties Kambodžā. Uzdevums ir grūts tāpēc, ka iespaidu ir ļoti daudz un izvēlēties ko vienu ir sarežģīti. Vispirms domāju, kas man patika tik ļoti, ka gribētu tur atgriezties vēl un vēl.

Tie noteikti ir Ankoras tempļi. Iespaidīgs bija viss pasākums, kas saistījās ar tempļu apmeklējumu: celšanās naktī, izbraukšana pirms saullēkta, biļešu pirkšana ( nekad nebija nācies saņemt ieejas biļeti, kurā iemūžināts personīgais attēls), cerības ieraudzīt sauli lecam, (ne mazākā vilšanās, ka diena mākoņaina, jo skats tāpat iespaidīgs), un visi apmeklētie tempļi, kas pārsteidza ar savu unikalitāti ( ja es būtu khmers, brauktu tur regulāri), šoferīša visu redzošās acis un nelielas izbailes ( ka tik ar tiem dīvainajiem eiropiešiem kas nenotiek), uzbāzīgo pērtiķbērnu klātbūtne, ananāsu pārdevējas šaubas, vai saņemtais dolārs ir īsti derīgs ( bija tāds mazliet nobružāts), varenie palmu meži, kuri zibēja gar acīm, braucot no tempļa uz templi.

IMG_1425 IMG_1423

Piekrītu Anrī Muo ( franču pētnieks), ka Ankorvatas tempļi ir iespaidīgāki par jebkuru Romas pieminekli, manuprāt, tās nemaz nav salīdzināmas lietas. To visu nevar aizmirst, tāpat kā manas izjūtas spēj izprast tikai tie, kas visu to baudījuši ar savām acīm un sirdi.

IMG_1432

Taču laikam vēl lielāku apbrīnu, interesi un arī dīvainas izjūtas (cieņu, bijību, neizpratni, nožēlu, līdzjūtību- tā, ka asaras pat saskrien acīs) manī izraisīja Līčiju kalna apmeklējums. Tur ir viss – reliģija, kara elpa, vēsture, nabadzība, bagātība, dabas varenība, dabas noslēpumainība, cilvēka pietāte pret dabu un savstarpējā cieņa, cilvēku nežēlība, politiķu vara – un vēl daudz kas, ko tūristi nemaz nepamana un nesaprot.

IMG_1426

Milzīgais, klintīs izcirstais, dusošais Buda pārsteidz gan ar diženumu, gan vietējo cilvēku mīlestību, jo tikai tā var izskaidrot šo izveidoto mākslas un reliģijas brīnumu. No vienas puses žēl bijušo sarkano khmeru, kas kļuvuši par saviem upuriem ( kalns vēl joprojām pilnībā nav atmīnēts), jo paši jau nomīnēja, neizpratne par politiķu lēmumu, ka bijušie cīnītāji nevar atstāt šo kalnu, bet viņu klātbūtne ir arī vajadzīga, lai mācītos līdzjūtību, lai, ziedojot niecīgu daļiņu dolāra, arī devējs noliektos šo cilvēku priekšā. Vismaz man, ziedojot tos santīmus, bija sajūta, ka esmu daudz niecīgāka, pat nožēlojamāka par šiem lūdzējiem, jo viņiem ir tas, kas pietrūkst iedomīgajam eiropietim- milzīga ticība un mīlestība pret pasauli. Arī tam aklajam, kurš pat neredzēja manu ziedojumu, bija gaišums sejā. Un sievietei, kas pieskatīja tūristu apavus, kamēr tie apmeklēja svētvietu, piemita apbrīnojamas novērošanas spējas, viņa jau laikus pamanīja apavu īpašniekus un, kad biju spiesta vēlreiz atgriezties, jo manējie bija aizkavējušies kalnā, veikli norādīja, kur meklējami cilvēki, ar kuriem biju kopā.

Mazliet skumji, ka arī šī vieta kļuvusi par tirgus placi tūristiem, bet jāsaprot, ka kaut kā jau iztika jāpelna.

Bez īpaša paskaidrojuma gan nesaskatītu slavenās „lingas”, man nepiemīt tik tēlaina domāšana, bet pēc paskaidrojumiem izpratu dīvainos veidojumus upē, sapratu arī to nozīmi un mēģināju izdomāt, kāpēc radās uzskats, ka akmenī iecirstie veidojumi, pāri kuriem tek ūdens, ir veicinājuši ražību. Varbūt, ka akmeņos bija kādas īpašas vielas- minerāli-, kas veicināja rīsu ražu. Bet varbūt tā atkal ir pragmatiskā eiropieša domāšana, varbūt pietiek ar ticību… Un pat mazais avotiņš, kas vienlaicīgi darbojas kā ūdens rāvējs un spļāvējs bija apbrīnas vērts.

2012-12-28 11.30.52

Apbrīnas vērts bija arī šoferītis- Maijs, kurš mūs vairākas dienas vadāja pa apkārtni, ne vien vadāja, arī pieskatīja, gādāja un rūpējās par mums, kaut gan angļu valodu nezināja, labi, ka Zane un Miks  jau „ielauzījušies „ khmeru valodā. Ieraugot, ka no džungļiem Zane nevis iznāk, bet izlec, šoferītis nolēma, ka noticis kas slikts. Viņa seja uzreiz pārvērtās, un strauji viņš devās Zanes virziena, pat kad saprata, ka pie vainas vien saplīsusī kurpe, uzreiz veda mūs atpakaļ kalnā ( pretēji noteikumiem, jo augšā braukt var noteiktu laiku, divos virzienos satiksme nav iespējama šaurā, līkumotā un sliktā ceļa dēļ). Tāds neliels sīkums, bet patīkami, ka svešs cilvēks uzņemas rūpes. Patīkami, ka arī vietā, kur upe ar lielu dārdoņu nāk lejā no klintīm, kamēr mēs pārējie izbaudījām eksotisko peldi, šoferītis gādāja par Uģi, nopērkot viņam gatavāko kokosriekstu un labākos augļus (Miks teica, ka džekfrutus).

IMG_1445

Ūdenskritumu tuvumā bija jādomā par politiku ( „vietējie”- Zane un Miks – zina stāstīt, ka kalns pieder premjerministra radiniekam), jo kāpnes, kas veda uz klintīm, bija ļoti šaubīgas. Varbūt vietējiem, kam ir cits garums un svars, tas neliekas svarīgi, bet miesās varenajiem eiropiešiem bija bailīga sajūta. Tā kā par nokļūšanu šai vietā jāmaksā salīdzinoši liela maksa, likās, ka vajadzētu gan gādāt par apmeklētāju drošību. Bet visu jau nevar gribēt. Arī to, lai šajā ļoti skaistajā vietā nebūtu tik daudz cilvēku.

IMG_1441

Tās nu ir manas izjūtas par nelielu daļu piedzīvotā. Varētu jau rakstīt vēl un vēl, bet labāk taču vienreiz redzēt. Tad nu visi Zanes un Mika draugi, brauciet vien uz Kambodžu, kamēr tur ir tik labi gidi, kas izvadās gan pa skaistām vietām, gan ieteiks labākās vietas, kur baudīt debešķīgas maltītes.


RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here