Vjetnamas ceļojums

Decembra brīvdienās devāmies ceļojumā izpētīt Vjetnamu. Plāni bija lieli – gribējām pa sauszemi no Pnompeņas aizceļot līdz Hanojai. Sākumā ar autobusu, vēlāk ar vilcieniem. Atpakaļ ceļā izlēmām lidot, jo zinājām, ka būsim pietiekami saguruši, tāpēc mājupceļu gribējām pēc iespējas ātrāku un īsāku.

Īsumā, mūsu plānotais maršruts bija šāds: Pnompeņa – Hočimina – Mui Ne – Hoi An – Da Nang – Hue – Sa Pa – Ha Long bay – Hanoja – Pnompeņa. Realitātē atmetām gan Sapu gan Halongbeju.

Par Sapu mēs sākām raizēties jau diezgan agri, jo ap to laiku, kad plānojām tur ierasties, bija ziņas, ka Sapā ir novērots sniegs un tik zemas temperatūras, kas mums liktu veikalā iepirkt katram jaunu apģērbu kārtu. Kambodžā dzīvojot mums pietiek ar visplānākajām drēbēm, tāpēc gandrīz viss nepieciešamais būtu jāpērk Hanojā.

Pirms brauciena bijām norezervējuši divas pirmās viesnīcas, bet par pārējo mēs īpaši neraizējāmies.

21. decembrī, sestdienas rītā iekāpām autobusā un ap dienas vidu bijām Hočiminā, tur pārāk ilgi neuzkavējāmies, jo bijām jau pāris reizes tur bijuši. Nopirkām divas SIM kartes, lai varētu vilcienos izklaidēties ar internetiem. Izmaksas salīdzinoši mazas un draudzīgas: 5 USD + 2,5 USD nodrošina 30 dienu neierobežotu 3G internetu, kuru visa brauciena laikā tā arī nenotērējām.

Laika vairs nebija pārāk daudz, tāpēc izlēmām arī vilciena biļetes pirkt uzreiz turpat pilsētas centrā, vienā no mazajiem tūristu kantoriem. Zinājām, ka stacijā noteikti būs lētāk, bet gribējām būt droši, ka tiksim iekšā mūsu izvēlētajā vilcienā, jo nākamais būtu tik vēlu, ka tas izjauktu visus mūsu pirmās dienas plānus. Protams, šis lēmums izrādījās diezgan stipra kļūda, jo trāpījām uz divkāršu uzcenojumu, vēlāk visas biļetes pirkām vilcienu stacijās.

Pirmais vilciena posms, bija salīdzinoši īss, tikai 4 stundas, tāpēc ņēmām lētākās un vienkāršākās koka sēdvietas, bez gaisa kondicioniera.

Tālāk stāsta Zane:

Pirmkārt jau jāsāk ar ierašanos vilciena stacijā. Mums par lielu pārsteigumu pretī pa peronu nāca Vjetnamiešu stacijas uzraugs un jautri svilpoja. (Pārsteigums tāpēc, ka iepriekšējos braucienos bijām pieraduši, ka Vjetnamieši, kuri strādā valsts struktūrās, robežas punktos, autoostās utt. gandrīz nekad nesmaida un vienmēr izskatās tādi bargi). Šis stacijas uzraugs bija patīkams izņēmums, viņš sasveicinājās, paprasīja, lai parādam biļetes, un teica, ka mums jādodas uz vilciena tālāko galu. Tā kā bijām izvēlējušies zemāko vagonu klasi – tad īpaši arī nebrīnījāmies.

P1100821

Skats pa logu braucot laukā no Hočiminas.

No ārpuses vilciens izskatās, kā vilciens Latvijā, bet iekšpusē tā platuma (šajā gadījumā šauruma) dēļ, sēdvietas ir tikai divu cilvēku platumā katrā ejas pusē, nevis trīs, kā tas ierasts Latvijas vilcienos. Arī attālums starp rindām šajā vilcienā bija daudz ciešāks.

Mums tieši pretī apsēdās divas jaunas vjetnamiešu meitenes ar dažādiem spaiņiem, saiņiem, somām un mantām. Mēģinājām draudzēties – iepazīties un uzzināt vai arī viņas brauc uz to pašu pilsētu, kur mēs. Taču, mums par lielu pārsteigumu, izrādījās, ka viņas nerunā pat ne mazliet angliski. Nemācēja pateikt, kā viņas sauc; nemācēja pateikt uz kurieni brauc, un nemācēja arī pateikt: “I don’t speak English”. Tā nu visi smaidījām, bet neko pateikt nevarējām.

Pēc kāda laika, mums pretī sēdošās meitenes no somiņas izvilka ipadu un sāk spēlēt spēlītes. Kad ārā jau bija tumšs un neko caur logu redzēt vairs nevarēja arī mēs atradām savu ipadu un sākām spēlēt savas spēlītes (kaut kā jau tās četras stundas jāpavada). Un tad radās forša ideja – varbūt spēlējam ar viņām kopā. Jāatrod tikai spēle, kurā noteikumi būtu tik pašsaprotami, ka nevajag runāt – un lieta darīta. Mazliet padomājām un izvēlējāmies bumbiņu slidināšanas spēli. Mums par lielu prieku izskatījās, ka meitenes arī ir sajūsmā par jauno izklaidi.

Kad šī spēle bija jau krietnu brīdi spēlēta, visi mulsi pasmaidījām un turpinājām skatīties katrs savā ipadā, bet jau pēc neilga laiciņa, meitenes māja ar roku un rāda, ka arī viņām esot spēle. Izrādās, ka viņas spēlē 5 rindā (krustiņi un nullītes, bet nevis trīs, bet gan pieci un uz liela laukuma). Un vēl, izrādījās arī, ka viņas ir kārtīgi satrenējušās. Viņas redzēja kombinācijas vairākus gājienus uz priekšu un pie uzvarošas pozīcijas uzreiz beidza spēli (un sāka nākamo partiju), jo tas jau tik pašsaprotami, ka nav jēgas turpināt. Tā nu kādu labu laiku spēlējām pieci rindā. Kad mums beidzot izdevās uzvarēt kādā partijā – riktīgi priecājāmies, bet viņas ķēra pie galvas un bēdājās.

Te, protams, jāpiemetina, ko no visiem citiem tuvējiem soliem mēs tikām vēroti un mūsu uzvaras un zaudējumus izdzīvoja vismaz trešdaļa vagona pasažieru.

Izspēlējām arī vienu vienkāršotu Karkasonas partiju (bez pļavām). Tas mums ļāva noskaidrot, kā sauc abas meitenes, jo pie katra spēlētāja var ievadīt vārdu. Izrādījās, ka viņas sauc Phung un Oanh.

Vēlāk vakarā ar Miku spriedām par fantastisko tehnoloģiju attīstību. Nemaz jau nerunājot par to, ka varam skaipā runāt ar radiem un draugiem otrā psaules pusē. Izrādās ar tehnoloģiju palīdzību var arī kopīgi pavadīt laiku, iepazīties un sadraudzēties ar cilvēkiem, ar kuriem tev nav nekā kopīga un tu nerunā pat vienā valodā.

Turpinot braucienu pa naksnīgo Vjenama pamanījām lielus, izgaismotus laukus. Tā kā tie lauki atradās pilnīgas nekurienes vidū, tad no sākuma likās, ka tur izgaismoti citplanētiešu kuģi, kas nolaidušies. Bet, kad šo versiju bijām izsvītrojuši, ilgi domājām, kas tur varētu būt. Pēc neilga brītiņa vilciens brauca diezgan tuvu šādiem izgaismotiem laukiem. Izskatījās, kā tādas lielas plantācijas, kur rindās sastādīti kaut kādi augi, bet pavidu rindām sakārtas spožas lampas. Nu, kāpēc, lai augiem vajadzētu gaismu naktī? Kamēr mēs mēģinājām interesanto parādību nobildēt, visi pārējie vilciena pasažieri skatam pa logu nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Man liekas, ka tā vietā viņi skatījās uz mums un priecājās, kā mēs sajūsminamies par viņiem tik pašsaprotamu lietu. Beigu beigās nolēmām, ka ir divi varianti, vai nu lampas sakārtas siltumam (jo Vjetnamā decembrī ir diezgan vēss) vai arī kukaiņu pievilināšanai. Mēģinājām pajautāt apkārtējiem, bet tie, protams, nemācēja neko pateikt angliski. Nospriedām, ka tur audzē alveju, vismaz tā, tas izskaltījās. Tomēr vēlāk sapratām, ka tā tiek audzēts dragon fruit (Pitaja). Kāpēc naktī nepieciešama gaisma? Izrādās, ka šis augs zied tikai naktīs un gaisma tam palīdz ātrāk augt.

Tā nu vēlā vakarā (ap 10) bijām ieradušies mūsu pirmajā apskates pilsētā – Mui Nē. Ceļā pavadītas ap 14 stundām. Sēdāmies taksometrā un braucām uz viesnīcu.

Nākamajā reizē stāstīsim par Mui Ne un būs daudz vairāk bilžu un varbūt pat video


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here