READING

Mui Ne – Vjetnamas ceļojuma otrā daļa

Mui Ne – Vjetnamas ceļojuma otrā daļa

Pēc 8 stundu brauciena autobusā un 4-5 stundu brauciena vilcienā, mēs beidzot bijām gandrīz nonākuši pirmajā Vjetnamas pilsētiņā, ko gribējām apskatīt – Mui Nē.

Bija melna nakts, kad izkāpām vilciena stacijā un nekas neliecināja, ka tuvumā būtu kāds sabiedriskais transports, tāpēc sēdāmies taksī un devāmies uz 20 km attālo Mui Nē. Lai tur nokļūtu braucām cauri Phan Thiet pilsētai, kas mūs ļoti pārsteidza. Uz Phan thiet nebijām paredzējuši braukt un to redzējām tikai caur taksometra logu, tomēr iespaidi bija gana spilgti. Dzīvojot valstī, kurā 98% no iedzīvotājiem sevi uzskata par budistiem, aizmirstas, ka tepat kaimiņos ir valsts, kurā reliģijas lietas ir stipri neskaidras. Pēc oficiālajiem avotiem 81% vjetnamiešu netic ne vienam no dieviem, tikai 8% ir budisti, bet 6,6% sevi sauc par katoļiem tāpēc Phan Thiet novērotais likās īpaši interesants.

Ko tad mēs tādu redzējām? Ziemassvētkus!

Katrs otrais mazais bērns bija ietērpts sarkanā cepurē un sarkanā “mētelī”. Skatlogos – visas iespējamās Ziemassvētku dekorācijas un atribūtika, sarkanās cepures un sarkanas, nepiedienīgi īsas kleitas. Vārdu sakot svētku komercija tik pat augstā līmenī kā rietumos – lampiņas, plastmasas eglītes, svētku mūzika, ziemeļbrieži. Bet tas vēl nav viss, centrālās ielas malās, ik pēc 50-100 metriem kāds bagātāks uzņēmums (dažviet baznīca) bija izlikuši tradicionālo Ziemassvētku ainiņu ar Kristus dzimšanu, silīti, Mariju, kamieļiem, un trīs gudrajiem, kas nes dāvanas. Dažviet šī ainiņa bija maza – skatlogā ielikta. Citur lielāka, bet vairākkārt redzējām dabiska izmēra ainas, kuras aizņēma krietnu ietves platību. Protams, neiztrūkstoša pasākuma sastāvdaļa bija vjetnamieši, kas ar iPadiem, aifoniem un samsungiem stāv rindā (precīzāk, barā, jo rindā viņi stāvēt nemāk), lai varētu tikt pie labākā facebook bilžu materiāla. Ko tādu mēs šajā Āzijas nostūrī nebijām gaidījuši!

Arī mūsu viesnīcā mūs sagaidīja liela Ziemassvētku egle un dekorācijas – pie mums Kambodžā tik pat kā nekur un nemaz nevar redzēt Ziemassvētku dekorus un kur nu vēl egles – tāpēc tas viss likās vēl jo jocīgāks.

Nākamajā rītā izīrējām mocīti un devāmies pretī piedzīvojumiem. Vīrietis, kas mums izīrēja moci, stingri piekodināja, ka, ja mūs apstādinot policija – lai noteikti uzreiz zvanot viņam. Bet par laimi, policiju nekur neredzējām un nekādas problēmas nebija. Mui Nē ir slavena ar sarkanajām kāpām, kas ir pilsētiņas galvenais apskates objekts. Izņemot kāpās vēl te noteikti jāredz arī “Fairy Spring” un, lai gan Miks saka, ka nosaukumus netulko, tas latviski nozīmētu “Laumiņu avots”. Izrādās, ka tā ir neliela upīte ar mazu ūdenskritumiņu vienā tās galā. Upīte ir pavisam neliela – apmēram, kādu metru, pusotru plata un arī sekla – pārsvarā ūdens līmenis nebija pat līdz ceļiem. Bet izrādās, ka necilās upītes krastos ir skati, kas visai iespējams ir skaistākie, kādus jebkad esam redzējuši. Sarkanas kāpas un spilgti balti klinšakmeņi gar upītes malām visā upes garumā. Fantastiski!

P1100822 P1100824 IMG_2062 P1100846 P1100845 P1100841

P1100840
P1100829

IMG_2088 IMG_2086 IMG_2068

Lai gan sarkanās smiltis jau bijām redzējuši mazās upītes krastos, nolēmām tomēr aizbraukt arī līdz oficiālajām sarkanajām kāpām. Pa ceļam braucām cauri Mui Nē centrālajai daļai, kur pavērās skats ar miljoniem laiviņu.

IMG_2091 (1) IMG_2092 IMG_2093 IMG_3349 P1100860

Izrādās, ka vjetnamieši itin bieži izmanto palielāku bļodu laivas vietā – nu vismaz tā tas izskatās no malas. Tādas bļod-laivas ir “noparkotas” ūdenī gluži it kā tās būtu īstas laivas. Redzējām arī kā tās lietotas praksē.

Aizbraucot līdz lielajai, sarkanajai kāpai kļuvām par kārtējiem lētticības – tūristu triku upuriem. Tiklīdz apstājāmies pie viena no daudzajiem veikaliņiem ielas malā, pie mums pieskrēja tante – kura apgalvoja, ka viņai esot jau 57 gadi un piedāvāja izīrēt tādus palikņus, ar kuriem šļūkt no kāpām lejā. Mums, protams, likās, ka tā ir brīnišķīga ideja un tā nu mēs mazliet pakaulējāmies un piekritām. Kad gribējām palikņus ņemt un doties kāpas virzienā, izrādījās, ka tante mums taisās nākt līdzi, lai parādītu, kur ir labākās šļūkšanas vietas. Vēl, te noteikti jāpiebilst, ka tante bija riktīgi uztrenējusies un smilšainajā kāpā skrēja ātrāk nekā es un Miks kopā ņemti.

Ja jums kāds mēģina iestāstīt, ka no smilšu kāpām var labi slidināties lejā – īpaši viņiem neticiet. Tās smilti nav nemaz tik ļoti slidenas, kā gribētos domāt. Mūsu tante kārtīgi sasmērēja vienu palikņa pusi ar kaut ko līdzīgu ziepēm labākai slīdībai, tad ievilka un tad vēl iestūma mūs un tad tā, lēni, lēni varēja noslīdēt lejā. Pašai tantei gan viss šis dikti patika, viņa priecājās, sita plauksta un sajūsminājās tā it kā tā būtu viņa, kas tur slidinātos :) Viņa arī uzstāja (protams, tas viss notika nerunājot ne vārda angliski), ka mums vajadzīgas kopīgas un atsevišķas bildes ar slīdēšanu no kalna.

IMG_3336 P1100861 P1100862 P1100865 P1100868 P1100872 P1100874

Kopumā ņemot – kāpas bija tiešām skaistas un iespaidīgas, bet mazā upīte tomēr mums patika vairāk.

Pirms izbraukšanas uz Vjetnamu, bijām izplānojuši pilsētas, kuras gribam apskatīt, bet visu pārējo plānojām darīt pa ceļam. Tā kā pēdējā brīdī bijām nolēmuši vienu no pilsētām izlaist (Nha Trang), tad izrādījās, ka nākamais posms  ceļā ir 12 stundas. Bijām paredzējuši izbraukt nākamajā rītā, bet tad tas nozīmētu visu dienu pavadīt vilcienā un ierasties nākamajā viesnīcā vēlā naktī. Lai gan bijām plānojuši Mui Nē palikt vēl vienu nakti, pēkšņi daudz labāks variants likās, izbraukt ar vilcienu jau tajā pašā vakarā – braukt visu nakti un nokļūt galā agri no rīta. Te parādījās neliela dilemma – vilciena stacija ir apmēram 30 min ar taksi brauciena attālumā, bet biļetes var nopirkt tikai tur. Ja nu biļešu vairs nav – ko tad darīsim? Varētu braukt atpakaļ uz viesnīcu, bet mēs jau būsim “izčekojušies” no viesnīcas. Nolēmām riskēt un cerēt, ka biļetes būs pieejamas. Ap pulksten 8:30 vakarā, sēdāmies taksī un devāmies uz vilciena staciju. Izrādījās, ka mums veicās – dabūjām biļetes guļamvagonā un likās, ka tālāk jau viss būs kārtībā.

IMG_2095

Iekāpjot vilcienā, mūs gaidīja pārsteigums – izrādījās, ka mūs guļamvagona gultās jau kāds guļ. Tad gan nebija skaidrs – ko darīsim tālāk. Bet jau pēc brīža vilciena “pārvaldieks” pamanīja mūs stāvam gaitenī un neejot iekšā, ieradās – parausīja tur guļošos vjetnamiešus aiz kājas un teica, ka tiem jāiet prom. Kā vēlāk izrādījās, ja guļamvagoni ir tukši, tad par nelielu samaksu varot no zemākas klases vagona tikt uz guļamvagonu. Kurš gan varētu iedomāties, ka kādā vēlākā pieturā iekāpj kāds cits pasažieris, kas uzskata, ka tā ir viņa vieta?

Jau pēc 12 stundām būsim mūsu nākamajā apskates pilsētā – Hoi An.


Ikdienā es nodarbojos ar to, kas man pašam visvairāk patīk un es varu to darīt arī otrā pasaules malā. Es veidoju mājas lapas un brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta parādībām. Kad internets ir izslēgts, man patīk fotografēt, braukt ar riteni cauri maziem Kambodžas ciemiem, lasīt grāmatas, laivot pa Latvijas upēm un gribētos kādu reizi paskriet, bet šeit ir mazliet par karstu.

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā
Please Add Widget from here