Kubeseles dabas taka

Šodien, saulainā un pavasarīgā sestdienas rītā devāmies pastaigā pa dabas taku un nokļuvām ziemā! Jā, izrādās, ka Vidzemes puses mežos sniega netrūkst un pavasaris bija tikai mūsu galvās, bet ar to pietika, lai radītu entuziasmu un prieku par visapkārt notiekošo.

Bet tagad par visu pēc kārtas. Pateicoties dodies.lv ērtajai un jaunajai aplikācijai negaidīti aši un pilnīgi bez strīdēšanās (kas mēdz pavadīt šādu svarīgu lēmumu pieņemšanu) nolēmām doties uz Kubeseles dabas taku. Kāpēc tieši tur? Īstenībā, tāpēc ka

  • salīdzinoši tuvu – tikai 30 min ar auto,
  • labs takas garums – ap 3.5 km, kas nozīmē ļoti lēnā, mūsu solī apmēram stundu
  • nebijām tur bijuši un jaunas lietas vienmēr iegūst vēl vienu papildus zvaigznīti mūsu interešu sarakstā.

Pastaiga izdevās lieliska. Nolikām auto Krimuldas baznīcas stāvlaukumā un sekojot dodies.lv norādījumiem devāmies mācītājmājas virzienā, nokāpām pa dabas takas cienīgām trepītēm un … nedaudz apmulsām – kur īsti ir taka? Kurā virzienā jāiet? Tā kā zemi sedza ne pārāk bieza, bet diezgan blīva sniega sega, nebija īsti skaidrs, kur ir taka. Skaidrs, ka šāda problēma ne-sniega periodā atkristu. Lai nu kā, pēc nelielas apkārtnes apskates, nolēmām, ka šī noteikti ir tā taka un sākām soļot. Lieliskākais šajā dabas takā bija tās dabiskums. Ir tik fantastiski tādā saulainā un pavasarīgā sestdienas rītā brist pa kurkstošu sniegu un pamanīt, ka dažādu dzīvnieku pēdu nospiedumi ir stipri vairāk nekā cilvēku pēdu nospiedumi. Pētījām sniegā atstātās pēdas un apspriedām, kā meža dzīvnieki dažās vietās sanākuši uz apspriedēm, jo acīmredzams, ka dažuviet pēdu ir daudz vairāk kā citur.

Apmēram pusi no mūsu pastaigas soļojām blakus nelielai upītei kuru sauc Runtiņš. Tā meta milzumdaudz līkločus un mums ik pa brīdim bija jāiet pāri pa stabiliem un ne tik stabiliem tiltiņiem. Bija arī skaidrs, ka par taku kāds rūpējas, jo nokritušie koki bija novākti no taciņām vai arī tajos bija izzāģētas ejas (brauc un apskaties, lai saprastu ko es ar to domāju!). Bet diemžēl, svarīgākajā brīdī takas veidotāji mūs pievīla. Pie viena no daudzajiem tiltiņiem taka sazarojās – pa labi un pa kreisi un tā kā nebija nevienas norādes, tad bija grūti uzminēt, kur takas veidotāji bija paredzējuši, lai mēs ejam? Spriedām, ka varbūt, ja mēs būtu gājuši pa taku pretējā virzienā tas būtu bijis vieglāk saprotams. Lai nu kā – taka ir forša, tur ir vērts aizbraukt, bet kartē gan pirms tam iesakām apskatīties.

DSC07398 DSC07401 DSC07402 DSC07403 DSC07404 DSC07406 DSC07407 DSC07410 DSC07412 DSC07414 DSC07415 IMG_1243 DSC07420 DSC07425 DSC07429 IMG_2113 DSC07434 DSC07435 DSC07437 DSC07440 DSC07441 DCIM103GOPRO

Es esmu Zane un Japānā es strādāju par skolotāju. Šajā blogā rakstu par piedzīvojumiem, iespaidiem, domām un idejām, kas rodas dzīvojot otrā pasaules malā.

RELATED POST

INSTAGRAM
Ieskaties mūsu ceļojumos un ikdienā