Katru rītu Pnompeņas ielās iziet budistu mūki, kuriem cilvēki ziedo pārtiku.

Pie mūsu dzīvokļa ir khmeru ēdnīca, kura katru dienu izdala ēdienu vismaz diviem vai trijiem mūkiem. Dažkārt, ja esmu ēdnīcā savās vēlajās brokastīs, man gadās redzēt visu procedūru. Kad mūki tuvojas ēdnīcai, kur viņus jau sagaida, virtuvē sākas rosīšanās, lai sagatavotu viņiem dažas ēdienu porcijas. Dažreiz mūkus nosēdina, ja ēdiens vēl nav sagatavots.

Šajā valstī cilvēkiem patīk nosēdināt citus cilvēkus, esmu ticis nosēdināts visdīvainākajos apstākļos – nakts vidū, lielceļa malā, degvielas uzpildes stacijā utt.  – pietiek tikai kaut kur aiziet, lai viņi tevi gribētu apsēdināt, pat tad ja tas ir pilnīgi lieki un jāgaida tikai pāris brīži. Dažreiz jāpajautā tikai viens jautājums, bet tevi ved apsēsties un tikai tad mēģina uzklausīt.

Tad viņu tarbās ieliek ēdienu, parasti rīsus un dārzeņus. Interesanti, ka sievietes viņiem nedrīkst pieskarties, tāpēc viss tiek nokārtots tā, lai ēdiens nonāktu tarbā bez mazākās aizķeršanās. Mūki noskaita savu skaitāmo un prom ir.

Varbūt būs kādu reizi jāpaķer līdzi mazā kamera, lai šo procedūru varētu slepus, bez liekas uzmanības iemūžināt.

Atcerējos, kāpēc šis stāsts tiek stāstīts, tāpēc, ka tajā lietainajā dienā noķēru vienu klasisku kadru: